Kino teorētiķe Dita Rietuma ir spēcīga profesionāle savā jomā. Savu karjeras ceļu sākusi ar kino teorijas grāmatām, vispirms tās lasot, pēcāk arī rakstot – viņa ir grāmatu autore un līdzautore. Šobrīd ir Nacionālā Kino centra direktore un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja. Rietuma ar savu bagātīgo valodu un zināšanām spēj klausītāju ievest kino pasaulē un izvadāt pa tās aizraujošajiem ceļiem.
Ieva Ozoliņa: Kādēļ izvēlējāties savu karjeru saistīt ar kino?
Dita Rietuma: Kino mani interesējis jau kopš agrīniem pusaudzes gadiem. Cik sevi atceros, esmu gribējusi strādāt saistībā ar kino. Tad gan bija absolūti cits laikmets. Eksistēja Padomju Savienība, kuras sastāvā bija arī Latvija. Tolaik mācīties, studēt kino bija teju neiespējami. Visā Padomju Savienībā bija tikai pāris augstākās mācību iestādes, kur to apgūt. Vislielākā – Maskavas Kinematogrāfijas institūts. Toreiz nebija iespēja pieteikties, piemēram, trīs Lielbritānijas augstskolās un domāt par to, ka varētu studēt Amerikā. Dzelzs priekškars nošķīra padomju universu no rietumiem. Iestājos Maskavas institūtā, kas nebija vienkārši. Stājos divus gadus, pirmajā neiekļuvu. Bija jākārto sarežģīti iestājeksāmeni. Bērnībā lasīju kino teorijas grāmatas, kas bija krievu valodā, arī par Sergeju Eizenšteinu. Lasīju par filmām, kuras es zināju, ka nekad neredzēšu. Rietumu, amerikāņu filmas ļoti reti tika demonstrētas padomju kinoteātros. Tās, kuras nonāca, bija atlasītas pēc ideoloģiskiem kritērijiem. Mani tās ļoti aizrāva. Studiju laikā šīs filmas kā studente varēju redzēt. Kinoskates bija noteikta studiju sastāvdaļa.
IO: Ja jūs nebūtu kino kritiķe, kādu amatu ieņemtu tā vietā?
DR: Nepatīk apzīmējums kritiķis, jo tam ir negatīva noskaņa. Tas, ko esmu studējusi, ir dažādu mākslu teorijas – esmu kino teorētiķe. Protams, kino kritika ir būtiska kino teorētiķa darba daļa. Ilgu laiku strādāju laikrakstā Diena. Mans amats bija redaktore, un kritika, recenzēšana bija mana radošā izpausme. Es varēju izvēlēties – rakstīt vai nerakstīt, tas nebija mans tiešais darba pienākums. Ir sarežģīti būt tikai kritiķim, ar to nevar izdzīvot materiālā ziņā. Kino teorētiķi var strādāt dažādus darbus – kā žurnālisti, redaktori, kuratori, producenti, raidījumu vadītāji, arī pasniedzēji. To visu es esmu darījusi. Ir arī piemēri, kad teorētiķi sāk filmēt paši. Latvijā šādu piemēru nav, bet varbūt būs.
IO: Kādai ir jābūt filmai, lai to sauktu par labu filmu?
DR: Kino teorētiķis konkrēto mākslas, izklaides un popkultūras darbu spēj skatīt plašākā kontekstā – lokāli un globāli. Kā tas iederas šajā kontekstā? Tiek vērtēts, kā filma rezonē ar klasiskām vērtībām un kino vēsturi. Teorētiķis iedziļinās, protams, arī kino valodas aspektos, analizē filmu, kas veiksmīgi izvēlēts un kas ne. Labs mākslas darbs ir ar dramaturģisko kulmināciju, kas rada skatītājā emocionālo pārdzīvojumu. Viena no filmām, kura ir atstājusi unikālu pēcgaršas sajūtu, ir Ričarda Linkletersa Puikas gadi. Tā ir amerikāņu filma, taču ļoti unikāla, jo režisors to ir filmējis vairāk nekā 10 gadu. Filmā ir noķerts laika ritums.
IO: Vai ir tādas filmas, kuras nevarat ciest?
DR: Es ļoti nelabprāt skatos mūsdienu šausmu filmas. Tas pamatā ir jauniešiem domāts žanrs, jo ļauj piedzīvot emocijas, kuras, paldies Dievam, parasti nepiemeklē reālajā dzīve. Šīs filmas kļūst par virtuālu šausmu pieredzi skatītājam. Arī zinātniskā fantastika nav mans žanrs.
N epatīk apzīmējums kritiķis, jo tam ir negatīva noskaņa. Tas, ko esmu studējusi, ir dažādu mākslu teorijas – esmu kino teorētiķe.
IO: Kā pēdējā laikā mainās kinoindustrija?
DR: Kinoindustrija ir pakļauta tehnoloģiskām izmaiņām. 90. gadu sākumā digitāli uzņemtās filmas bija tehniski nekvalitatīvas. Taču tehnoloģija ir attīstījusies, un nu jau digitālās kameras spēj teju pilnvērtīgi aizstāt analogo kino – filmas, kas pamatā tika uzņemtas uz 35 mm filmu lentes. Vēl joprojām ir iespējams šādi filmēt, bet tas ir ļoti ekskluzīvi un dārgi. Tehnoloģijas ir padarījušas kino pieejamāku arī amatieru līmenī. Teorētiski ir iespējams ar telefoniem filmēt īsas filmas, un laiku pa laikam top arī dažs labs veiksmīgs eksperiments. Taču tas nenozīmē, ka profesionālais kino ir kļuvis lētāks – filmu uzņemšana joprojām ir ļoti dārga, sarežģīta un laikietilpīga. Tehnoloģijas ļauj veikt arī dažādas manipulācijas. Arvien biežāk tiek filmēts uz zaļā ekrāna, tad digitāli radīta cita pasaule un aktieris ievietots vidē, kas radīta datorā. Holivudas kino, kas pamatā orientēts uz jauniešu auditoriju, arvien konsekventāk sāk atgādināt videospēles. Pagaidām tas nepiedāvā tiešu interaktivitāti ar spēlētāju, taču Holivudas blokbāsteru pasaule pamatā ir konstruēta ar datora palīdzību.
IO: Kā jaunie, kvalitatīvie seriāli konkurē ar kino?
DR: Ļoti pārliecinoši. Šis jaunais, kvalitatīvo seriālu bums sākās ar atzītu amerikāņu režisoru pēkšņu pievēršanos televīzijai. Auditorija, kas pazīst, ciena šos režisorus un viņu filmas, pamatā ir nobrieduši cilvēki, kuri grib skatīties nopietnas, pamatīgi veidotas drāmas un nemaz ne tik bieži dodas uz kino. Turklāt kinoteātros pamatā dominē filmas, kas domātas jauniešu auditorijai. Nobriedusī auditorija atsaucīgi uzņēma pirmos kvalitatīvos seriālus. Amerikāņu režisors Martins Skorsēze bija viens no tiem, kas uzlika ļoti augstas kvalitātes zīmogu seriāliem, pierādīja, ka televīzijas seriāli ir gara, pamatīga filma, tie ir dārgi, kārtīgi izstāstīti stāsti ar izciliem aktieriem un perfekciju, kas raksturīga filmām. Budžeti filmām un seriāliem izlīdzinās – kvalitatīvu seriālu budžeti ir simtos miljonu mērāmi. Ir parādījušās jaunas platformas, kurām ir globāli panākumi un ietekme, piemēram, Netflix. Viņi ir tie, kas aizsāka kvalitatīvo seriālu kultu.
IO: Kā vērtējat Latvijas kino attīstību?
DR: Latvijas kino pēdējos gados ir darbīgs un ļoti aktīvs. Pateicoties Latvijas simtgadei, ir notikusi atdzīvošanās, filmu ir daudz vairāk. Simtgades programmā vien ir 16 pilnmetrāžas filmas – 6 spēlfilmas, 2 pilnmetrāžas animācijas filmas un arī 8 dokumentālās filmas. Paralēli pirmizrādes piedzīvo arī citas filmas, kas ir saņēmušas valsts atbalstu. Šobrīd kinoteātros apritē ir vismaz 5 Latvijas filmas, tas ir nebijis gadījums – spēlfilma Ar putām uz lūpām, Simtgades programmas filmas 8 zvaigznes, Ievainotais jātnieks, Vectēvs, kas bīstamāks par datoru un arī lieliskā dokumentālā filma Pasaka par tukšo telpu, un tas nav viss.
IO: Kāda ir kino nākotne Latvijā?
DR: Tik liela finansiāla atbalsta, kāds bija iepriekšējos divos gados, nebūs. Finansējums samazināsies, bet tas, vai tiks palielināts atkal, ir atkarīgs no politiķiem un no tā, vai tagad izveidotās Latvijas filmas iegūs skatītāju atsaucību. Lai kino būtu sekmīgs, tam ir jābūt daudzveidīgam, ir jāeksperimentē. Mērķis nav tikai liela auditorija un peļņa. Mērķis ir saglabāt valodu, nodrošināt realitātes analīzi kino valodā.
IO: Kāds ir kinoskatītājs latvietis? Ko viņš sagaida, kādas ir viņa vēlmes?
DR: Tie ir daudz dažādi cilvēki ar atšķirīgu gaumi, izglītības un kultūras izpratnes līmeni. Tendences var nojaust, ņemot vērā auditorijas rādītājus. Skatītāji vēlas bērnu filmas visai ģimenei. Vectēvs, kas bīstamāks par datoru šobrīd ir sasniedzis aptuveni 75 000. Kādreiz Rīgas sargiem bija šāds skatītāju skaits. Latvijas skatītājs ir ieinteresēts arī pikantās komēdijās. Piemērs, ir kinolente Svingeri. Skatītājs vēlas arī vēsturiskas drāmas, kas mitoloģizē Latvijas vēsturi un latvieti. Nameja gredzens nenoliedzami būs kases grāvējs. Liela interese jau tapšanas procesā ir par filmu Dvēseļu putenis. Grūtāk klājas eksperimentālākām, sarežģītākām filmām. Pamatā patērējam Holivudas kino, tādēļ uztvere ir kļuvusi vienkāršota, skatītājs diemžēl negrib saspringt. Eiropas filmas nereti nav ērta skatāmviela, graužot popkornu. Tas ir smags, intelektuāls darbs.
IO: Kādas ir jūsu domas par neprofesionāla galvenā aktiera izvēli filmās, piemēram, Dzintars Dreibergs topošajā darbā Dvēseļu putenis?
DR: Daudzi neprofesionāli aktieri ir debitējuši un kļuvuši par profesionāļiem. Filmās, kas akcentē reālistiskas tendences, neprofesionālie aktieri ļoti labi iederas. Viņi ir daudz organiskāki nekā aktieri, kas ir ilgstoši spēlējuši teātrī. Tā ir latviešu kino problēma. Mums ir tik maz filmu un ir tik maz iespēju izaugt kā kinoaktieriem, kuriem jābūt īpaši trenētiem, lai spētu darboties kinokameras priekšā. Teātris un kino ir atšķirīgi mākslas veidi. Un tie prasa atšķirīgas aktierspēles tehnikas. Pat visizcilākie Latvijas teātra aktieri ne vienmēr ir absolūti pārliecinoši kinoekrānā.
IO: Kura ir jūsu mīļākā filma?
DR: No jauna un jauna varu skatīties 20. gadsimta 40.–60. gadu filmas. Man šogad būtiskākā filma ir zviedru režisora Rūbena Ēstlunda Kvadrāts. Tā ir viena no šāgada Eiropas izcilākajām filmām, kura noteikti parādīsies arī Oskara nomināciju sarakstā. Jau trešo reizi skatoties, atklāju jaunas nianses. Ir vērts skatīties filmu ne tikai vienu, bet arī vairākas reizes.
IO: Kuras filmas varētu ierindot jūsu mīļāko filmu TOP 4?
DR: Es esmu par Eiropas kino. Labākās gada filmas parasti izkristalizē Kannu kinofestivāls. Nemīlestība ir ļoti spēcīga filma. Vienmēr interesanti strādā franču režisors Fransuā Ozons, viņa filmas Francis un Dubultais mīlnieks, iespējams, nebūs īsti piemērotas jauniešu auditorijai, toties darbi ir izcili. Spēcīga ir arī filma 120 sitieni.
IO: Kā jūs nonācāt pie idejas rakstīt grāmatas?
DR: Rakstīju grāmatas, kad strādāju presē. Rakstot presē, regulāri mēdz pārņemt sajūta, ka raksti tiek izkaisīti vējā. Laiku pa laikam gribas saprast, kas tad ir izdarīts. Mana pagaidām pēdējā grāmata 500 visu laiku filmu filmas ir īpašs darbs. Grāmata tika izdota pēc mana ilggadējā kolēģa un izcilā teātra kritiķa Normunda Naumaņa aiziešanas mūžībā. Tas bija pienākums pret viņu un sevi savākt un izdot mūsu kopdarbu.
IO: Kura ir jūsu mīļākā grāmata?
DR: Pamatā pēdējos gadus lasu profesionālo literatūru, daiļliteratūru – retāk. Svina garša ir tā latviešu grāmata, kas pēdējo gadu laikā mani ir uzrunājusi visspēcīgāk.
IO: Kādi ir jūsu nākotnes mērķi? Ko vēlaties vēl sasniegt?
DR: Noteikti būšu saistīta ar kino – vienalga, vai strādāšu universitātē, Nacionālajā Kino centrā, neatkarīgā studijā vai taisīšu kaut ko pati. Radikāla pārprofilēšanās manā gadījumā nedraud. Pēdējā laikā pietrūkst laika, lai rakstītu. Iespējams, sēdēšu mājās un mierīgi rakstīšu grāmatas.
Eiropas filmas nereti nav ērta skatāmviela, graužot popkornu. Tas ir smags un intelektuāls darbs.
IO: Kādu padomu jūs sniegtu topošajiem kino teorētiķiem?
DR: Vajag mācīties un darīt. Bet, iespējams, topošajam kino teorētiķim vajadzētu sev pajautāt, vai viņš jūt sevī režisora potenciālu. Šobrīd ir vienkāršāk pārkāpt šo robežu starp teorētiķi un praktiķi. Nevajag baidīties eksperimentēt arī ārpus tekstiem. Tas būs interesants, bet smags darbs. Lai tas nebaida, jo vieglu darbu nemaz nav. Iespēja publicēties ir interneta portālos, kuriem arī ir nepieciešams kvalitatīvs saturs. Pēdējā laikā sākuši rakstīt izglītoti, jauni cilvēki, un viņu skatījums uz procesiem ir būtisks.