Raksta: Paula Sonita Deruma
Iespējams, Līgo vakars un Jāņu nakts tev asociējas tikai ar vasaras ballīti draugu lokā, kurā tiek kurināts ugunskurs, cepts šašliks un dzerts alus. Vai šī gada Jāņu naktī vēlies izmēģināt ko jaunu vai, pareizāk sakot, senu un ne tikai svinēt, bet arī sagaidīt svētkus tā, kā to ir darījuši mūsu senči? Varbūt vēlies uzzināt, kāpēc agrāk vasaras saulgriežos cilvēki pildīja katru no rituāliem? Šajā rakstā esmu apkopojusi tradīcijas, kuras tev novēlu īstenot naktī no 23. uz 24. jūniju, lai tieši šie Jāņi būtu atmiņā paliekoši. Varbūt arī turpmāk vasaras saulgriežus vēlēsies svinēt tā, kā to darīja senlatvieši.
- Siera siešana
Vārds “siers” ir radies no īpašības vārda “sūrs”, jo agrāk visi sieri bijuši skābi, sāļi un rūgteni. Mūsu senči sieru gatavoja paši no skābpiena, biezpiena, olām, sviesta vai saldā krējuma, ķimenēm un vārāmā sāls. Līgo svētkos viņi lika to galdā, jo apaļais, dzeltenīgais siers simbolizē sauli un ir saistāms ar seno saules kultu. Sienot sieru, saimniece rūpējās, lai drāniņas mezgls būtu siera rituļa pašā vidū, bet auduma krokas izvietotas vienmērīgi, tādējādi izveidojot to vēl līdzīgāku saulei – vidū iespiests aplis, bet uz malām iet stariņi. Sieru parasti gatavoja ļoti lielu (diametrā 1,2m), jo tādējādi tas simbolizēja ne vien sauli, bet arī dzirnu ratu. Otrs iemesls, kāpēc sieram vajadzēja būt tik lielam, ir tas, ka ar to vajadzēja paēdināt sanākušos ciemiņus jeb Jāņa bērnus. Zemnieki ticēja, ka, pateicoties tam, ka viņi maģiskajā saulgriežu naktī ēd sieru, kūtī esošie lopi tiks svētīti un būs piena pārpilnība. Ja arī tu vēlies justies kā īsts līgotājs un sieru gatavot pats, recepti un padomus meklē šeit.
- Alus brūvēšana
Senie latvieši alu galvenokārt darīja no miežiem. Apiņi tika pievienoti kā garšas piedeva un kā līdzeklis alus konservēšanai jeb pasargāšanai no saskābšanas. Lai līdz Jāņiem dzēriens jau būtu kārtīgi norūdzis, to sāka gatavot trīs līdz četras nedēļas pirms Jāņiem. Ja sieru vienmēr sēja sievietes, tad alu brūvēja vīrieši. Senie latvieši ticēja, ka Jāņu naktī dzerts alus nesīs veiksmi zemkopībā. Vairāk par alus darīšanu vari izlasīt šeit.
- Vainagu pīšana un mājas pušķošana
Agrāk latvieši vainagus sāka pīt jau pāris dienas pirms Jāņiem un tad nolika tos klētī, lai nesavītu. Jāņi un māju saimnieki galvā lika ozollapu vainagus, bet visi pārējie – ziedu vainagus, kas darināti no 9 Jāņu zālēm, iekļaujot sarkano un balto āboliņa, margrietiņas, madaras, papardes, rudzupuķes, vīgriezes, kliņģerītes, pīlādža, liepas un ķirša zariņus. Mūsu senči vainagus ne tikai lika sev galvā, bet arī ar tiem rotāja visus sev piederošos īpašumus (dzīvojamo māju, šķūni, dārzu, tīrumu utt) un mājdzīvniekus. Bitenieki vainagus lika arī uz bišu stropiem. Telpas pušķoja ar dažādiem zariem, par katru no šīm pušķošanām ir savi ticējumi. Piemēram, mājas ārdurvis rotāja ar nātrēm un dadžiem, lai ļaunums nenāktu iekšā, pagrabus ar alkšņu meijām, lai būtu dzeltens sviests, bet pagrabus ar pīlādžu zariem un lupstājiem, lai raganas aizbaidītu. Pēc Jāņiem vainagus ārā nemeta, bet sakaltēja, lai ziemā no tiem pagatavotu tēju. Tā kā Jāņu naktī plūktām zālēm piemītot maģiskas īpašības, pēc izkaltēšanas ar tām arī kvēpināja māju.
- Pirts
Līgo vakarā pirms svinībām visiem līgotājiem pieņemts doties pirtī, lai svētkos būtu tīri. Tāpat kā daudz kam, arī pirtsslotām Jāņu naktī ir maģiskas īpašības, piemēram, bērza pirtsslota domas dara skaidrākas, bet kadiķa – atbrīvo no liekā. Pēc pēršanās jālec tuvumā esošā ūdenstilpnē vai vismaz baļļā.
- Ugunskura dedzināšana
Mūsdienās dedzinām tikai Jāņu ugunskuru, taču agrāk virs ugunskura tika iekurta arī jāņuguns. Par jāņuguni dēvēja kārtī uzslietu darvas mucu vai vecu ratu rumbu, kurā iekšā salikta sveķaina, aizdedzināta malka. Jāņuguni un ugunskuru, ap kuru sēdēt, dedzināja augstākajā, tuvākajā pakalnā, lai kaimiņi no saviem dārziem tos varētu redzēt. Kurzemes jūrnieki Jāņos dedzināja arī savas vecās laivas. Jāņu naktī nedrīkst pieļaut, ka abas ugunis, kas iedegtas saulrietā, nodziest pirms saullēkta.
- Lēkšana pār ugunskuru
Lai garīgi un fiziski attīrītos daudzi cilvēki lec pāri ugunskuram. Ticējums vēsta, ka, ja puisis ar meiteni, rokās sadevušies, Jāņu naktī lēks pāri ugunskuram, turpmāk tos burvju spēks vienos kopā.
- Līgošana un aplīgošana
Vispirms visi mājinieki viens otru aplīgoja, tad devās uz citām mājām aplīgot to iedzīvotājus un īpašumu. Šo māju saimnieku pienākums bija vispirms pacienāt viesus jeb Jāņa bērnu, kuri nesot svētību, ar alu un sieru. Kad Jāņa bērni paēduši un padzēruši, visi kopā devās uz citām mājām – atkal lai aplīgotu un pacienātos. Kad visu ciema māju iemītnieki bija sapulcējušies, viņi kopā devās uz galveno svinību vietu, kur līdz pat saullēktam līgoja, gāja rotaļās, dejoja un viens otru aplīgoja.
- Papardes zieda meklēšana
Tā kā ticējums vēsta, ka Jāņu nakts esot vienīgā nakts gadā, kad papardes ziedot, agrāk cilvēki devās papardes zieda meklējumos. Mūsdienās gan papardes zieda meklēšana dažiem pāriem drīzāk ir kā iemesls pabūšanai divvientulībā, tālu prom no pūļa.
- Mazgāšanās rīta rasā
Ticējums vēsta, ka tiem, kas pēc negulētās Jāņu nakts mazgāsies rasā, nauda biršot apavos. Meitenes pēc mazgāšanās rasā kļūšot skaistākas.