Kristam Indrišonokam, kurš plašākai publikai zināms kā Chris Noah, un Aleksandram Geržatovičam uzņēmējdarbība ir jau asinīs. Tieši viņi stāv aiz Latvijā iecienītās Rīgas zeķes ar Rīgas pilsētas siluetu un aizsāka patriotisko zeķu kustību Latvijā. Vai tā bija karma vai tomēr smags darbs?
Agnese Rituma: Kādēļ izdomājāt izveidot uzņēmumu un pieteikties LU biznesa inkubatorā?
Krists Indrišonoks: Jau vidusskolā mums bija interese par biznesu, veidojām katrs savu mācību uzņēmumu. Pēc vidusskolas beigšanas abi iestājāmies dažādās Latvijas Universitātes fakultātēs. Kad pie manis atnāca biznesa inkubatora pārstāvji, sapratu, ka vajadzētu iestāties, un tad pirmā doma bija piezvanīt līdzīgi domājošajam Aleksam. Tā mēs sākām domāt, ko varētu radīt, un Aleksam ienāca prātā ideja – taisām krāsainas zeķes!
Aleksandrs Geržatovičs: Pirms tam, protams, bija periods, kad meklējām informāciju, jo, kad mēs prezentējām, aprakstījām ideju, mums nebija ne mazākās nojausmas, kas ir zeķu industrija. Kad iestājāmies inkubatorā, mēs sākām vienkārši internetā meklēt dažādas iespējas, kā dabūt piegādātājus un mēģināt saprast zeķu ražošanas procesu, braukājām pa Rīgu, Latviju. Tad sapratām, ka krāsainas zeķes jau ir, tādēļ izdomājām startēt tirgū ar Rīgas zeķi. Ideja radās Kristam.
AR: Jūs nebaidīja fakts, ka zeķēm ir milzīgs, konkurentu pilns tirgus?
KI: Sākumā mēs to īsti nezinājām. Mums bija galvenais tikt biznesa inkubatorā, jo ja nu neaizies šī ideja, aizies kāda cita. Vēlāk sapratām, ka vienkārši krāsainām zeķēm nav jēgas, jo tādu ir daudz. Tā mēs nonācām līdz suvenīru zeķēm kā dāvanai. Savā ziņā tas ir cits tirgus, ar ko arī atšķiramies no pārējiem.
AR: Un, ja nav noslēpums, cik līdzekļu jūs ieguldījāt, un vai tie sāk jau atmaksāties?
AG: Tas jau 1000 reižu ir atpelnījies, jo tā bija efektīvākā investīcija laikam manā mūžā, un es biju pārsteigts, ka ar tik maziem ieguldījumiem sākumā mūsu darbs pārvērtās par efektīvu uzņēmumu, jo daudziem mums pazīstamiem bija investori, kas bija investējuši viņu projektos pa 50 000 eiro, un tie projekti principā ir izkūpējuši un tagad vairs nav.
KI: Man šķiet, katrs sākumā pa 300 eiro metās.
AR: Kādas zināšanas ir nepieciešamas, piesakot ideju LU biznesa inkubatorā?
AG: Var vispār neorientēties komercdarbībā, bet jābūt vēlmei to darīt, ir jātiek labi galā ar stresu, kā arī jābūt elementāram priekšstatam par ekonomiku.
KI: Tā biznesa inkubatora ideja ir tāda, ka, ja tu spēj noformulēt savu ideju, komunicēt, tad arī apkārtējie tev palīdzēs, pastāstīs. Tev jābūt gribai to visu iemācīties.
AR: Kādēļ Karmasock? Vai jūs ļoti bieži sastopaties ar karmu un jums tā ir tuva?
KI: Aleksandram ir ļoti tuva karma, bet īstenībā bija tā, ka pašā sākumā mēs bijām izdomājuši uztaisīt zeķei mazu kabatu kreisajā pusē, kur var ielikt kādu monētu vai talismanu, jo mazās lietas veido karmu, un tas būtu veids, kā cilvēks varētu nēsāt sev līdzi labo karmu. Tad mēs gājām pie ražotājiem uzzināt, vai tas ir iespējams, izrādījās, ka tas ir pārāk dārgi. Un tad mēs vienkārši palikām pie nosaukuma, bet to ideju par kabatu nolikām malā.
AR: Cik ilgi jau pastāv jūsu draudzība, jo cilvēki uzskata, ka ar draugu nevajadzētu iesaistīties biznesā?
AG: Katra gadījuma mums ir tieši otrādi. Mēs ar Kristu esam draugi kopš 1. klases.
KI: Mūsu gadījuma tas ir pluss. Nu es zinu, ka sākumā, iestājoties biznesa inkubatorā, ja es būtu viens, tad es droši vien nebūtu nonācis pie reāla produkta.
AG: Nu tu zini, ko no tā cilvēka sagaidīt, tu zini, ka nebūs tā, ka tevi piečakarēs vai cilvēks aizies. Mēs ar Kristu viens otru zinām ļoti labi, mēs zinām, kas otram galvā darās.
AG: Patiesībā nav. Tu jau veido savu ceļu, tu neej kādam līdzināties. Īsti negribu līdzināties nevienam. Skatos, piemēram, uz Stīva Džobsa un Īlona Maska runām – mani tās nemotivē vispār nekādi.
KI: Mani arī nevelk uz tādām lekcijām, kuras iedvesmo kaut ko darīt, jo visi uzņēmēji, kuri kaut ko ir sasnieguši, ir ļoti labi oratori un tev tajā lekcijā var pārdot tukšu gaisu.
AR: Cik ilgi plānojat būt uzņēmēji, bosi paši sev, un vai tas ir jūsu mērķis?
AG: Es gribēšu vienmēr tikai un vienīgi savu uzņēmumu. Mums vienmēr ir bijusi interese par ieguldījumiem cita vietā, kur mēs vēl varam attīstīties un rast idejas jauniem projektiem.
KI: Piekrītu. Vienmēr esmu vēlējies būt boss pats sev, lai es pats varētu plānot savu laiku, jo šobrīd, strādājot pie kāda cita, sanāk pakārtot dzīvi tam cilvēkam, kas tev sēž augšā.
AR: Kādus padomus jūs dotu jaunajiem uzņēmējiem?
AG: Jāatrod laba komanda, kurai vari uzticēties. Ir jāsaprot, ka, ideju īstenojot, ir nepieciešams darbs, komanda.
KI: Man liekas, ļoti būtiski ir tas, ka mēs sākām darboties nišā, kurā neko nezinājām. Ja mēs kaut ko vairāk zinātu, būtu daudz vienkāršāk. Ir ļoti forši, ja vari izveidot uzņēmumu jomā, kuru pārzini vislabāk. Tad būs arī vienkāršāk orientēties. Un vēl iesaku vairāk domāt par to, ko varam radīt, domājot ārpus sava ikdienas skatpunkta. Ir jādomā globāli!
