Autors: Krišs Krišjānis Millers
Latvijā dažādas politiskās partijas pārstāv aktuāli pieci politiskie virzieni, kurus pārstāv dažādas politiskās partijas. Ņemot vērā, ka lielai daļai jauniešu notikumi Saeimas namā ir neizprotami, viņiem nav intereses par tiem. Esot vienam no retajiem jauniešiem, kuru fascinē politika, jaunajā rakstu sērijā vēlos sniegt ieskatu katrā no Latvijā aktuālajām politiskajām ideoloģijām. Kā ceturto apskatīsim liberālo partiju ideoloģiju un meklēsim atbildi uz jautājumu: “Kas ir liberālisms?”
Liberālisms ir ideja par izaugsmes iespēju vienlīdzību sabiedrībā. Atšķirībā no sociāldemokrātiem, kuri koncentrējas uz vienliedzīgu iznākumu, liberrāļi cenšas panākt vienlīdzīgu starta pozīciju. Liberāļus iedala neoliberāļos un “parastajos”liberāļos atšķirībā no tā, vai vienlīdzīgā starta pozīcija tiek aplūkota indivīda vai sabiedrības grupas līmenī.
Neoliberāļi starta pozīciju vienlīdzību apskata indivīda līmenī. Neoliberālismam raksturīgs uzsvars uz indivīda tiesībām un pienākumiem sabiedrības grupas tiesības un pienākumus atstājot otrajā plānā. Raksturīga politika ir:
-
- Skolu izvēle(katram izglītojamajam tiek piešķirts vaučeris ar kuru izglītojamais var pats brīvi izvēlēties uz, kuru mācību iestādi doties neatkarīgi vai tā ir valsts vai privātā mācību iestāde.)
- Medicīnas brīvība( Medicīnas pakalpojumi, piem., ģimenes ārsts, dažādas procedūras, zāles tiek subsidētas un apmaksātas no valsts budžeta par konkrētu summu. Šajā sistēmā, ja pacients nevēlas doties pie valsts ārsta vai saņemt valsts apmaksātas zāles un pakalpojumus, piem., nevēlas gaidīt mēnesi rindā, pacientam ir iespēja doties pie privāta speciālista, saņemot konkrētu dotāciju no valsts un starpību, ja tāda ir, piemaksājot no savas kabatas. Tas pats attiecas arī uz zālēm un medicīniskajām procedūrām.)
- Atvērta tipa biznesa un darba attiecības ( Darbiniekam ir iespējas brīvi iestāties un pārtraukt jebkāda veida darba attiecības jebkādu iemeslu dēļ. Tas pats attiecas arī uz darba devēju, kuram ir tiesības atlaist darbinieku jebkādu iemeslu dēļ. Darbiniekam ir tiesības pašam individuāli ar darba devēju atrunāt darba nosacījumus. Arodbiedrībām nav tiesību uzspiest vai jebkādi ietekmēt un lobēt indivīdu iesaisti arodbiedrībās. Indivīds var brīvprātīgi iestāties arodbiedrībā, taču streiku vai nesaskaņu ar darba devēju gadījumā arodbiedrībām un to biedriem nav nekādu īpašu tiesisku aizsardzību un darba devējs var streikojošos darbiniekus atlaist. Izņēmums ir publiskajā sektorā strādājošie, kuriem nav tiesību veidot un iestāties arodbiedrības. Tas tā ir tādēļ, ka publiskā sektora darbinieku darba devēji ir politiķi, kurus nesaskaņu gadījumā publiskā sektora darbinieki var izbalsot no amata. Tas dod publiskā sektora darbiniekiem iespēju pieprasīt visādas privilēģijas un materiālos labumus uz pārējās sabiedrības un nodokļu maksātāju rēķina.)
Daļā sabiedrības valda uzskats, ka neoliberālisms ir cietsirdīgs, jo aktīvi neatbalsta un neaizsargā sabiedrības vājākos dalībniekus, taču šis uzskats ir maldīgs. Neoliberāļi uzskata, ka cilvēkam palīdzēt var tikai viņš pats. Labākais, ko var darīt valsts ir nodrošināt cilvēkam līdzekļus un iespējas sev palīdzēt, taču viss darbs un process būs jānodrošina cilvēkam pašam. Jelkāda valsts tieša iejaukšanās cilvēka personīgajā dzīvē ir morāli un objektīvi nepieļaujama, jo nozīmētu pārējo sabiedrības locekļu materiālo un sociālo brīvību samazināšanu vienlaicīgi nesniedzot ilgtermiņa risinājumu, jo, lai gan šāda iejaukšanos īstermiņā uzlabotu saņēmēja materiālo un sociālo labklājību, ilgtermiņā saņēmējs neiemācītos pats uzturēt šo labklājības līmeni tādejādi kļūstot atkarīgs no valsts un līdzcilvēkiem visa sava mūža garumā. Balstoties uz šīm vērtībām un spriedumiem neoliberāļi iestājas par gandrīz pilnīgi brīvu ekonomisko darbību, bez tarifiem un ierobežojumiem, kā arī par gandrīz pilnīgu runas brīvību to ierobežojot vien gadījumā, ja tā neironiski, uzstājīgi, agresīvi aicina uz fizisku vardarbību, turklāt, tikai tad, ja šī vardarbība ir plaša mēroga un reālistiski realizējama un tiesas priekšā var pierādīt, ka notiek reāla gatavošanās vardarbībai.
Parastie liberāļi (turpmāk vienkārši liberāļi) apskata starta pozīciju vienlīdzību sabiedrības grupu līmenī. Liberālismam raksturīgs uzsvars uz sabiedrības grupas tiesībām un pienākumiem indivīda tiesības un pienākumus atstājot otrajā plānā. Raksturīga politika ir:
-
- Publiskā izglītība(katram izglītojamajam tiek piešķirta bezmaksas vieta kādā standartizētā valsts izglītības iestādē, kura daudzos gadījumos ir piesaistīta izglītojamā dzīvesvietai, rezultātā, vienīgais veids, kā nomainīt izglītības iestādi ir nomainot dzīvesvietu. Privātās izglītības iestādes ir atļautas, taču valsts tās nekādi nesubsidē un nedotē, rezultātā, izglītības maksa pilnā apmērā ir jāsedz izglītojamajam, kas realitātē nozīmē to, ka privātās izglītības iestādes ir pieejamas tikai sabiedrības turīgākajai daļai.)
- Publiskā medicīna( Katram pacientam ir nozīmēta valsts apmaksāta standartizētā medicīnas iestādē ar noteiktu saņemamo pakalpojumu klāstu, kas parasti ir diezgan plašs. Ja pacientu neapmierina konkrētā medicīnas iestāde un tās sniegtie pakalpojumi, piem., garas rindas, pacients var doties uz citām valsts vai privātajām medicīnas iestādēm, taču ārstēšanās, jebkādas procedūras un zāles būs jāapmaksā pilnībā no paša kabatas. Realitātē tas nozīmē, ka lielai daļai sabiedrības nepieciešamības gadījumā nav iespējas saņemt ātrākas ārsta konsultācijas, procedūras un labākas zāles, jo tās vienkārši nav pa kabatai. Teorētiski medicīna, medicīnas pakalpojumi un zāles skaitās bezmaksas, taču realitātē bieži vien ir pieejamas novēloti, kas nozīmē, ka jāārstē jau ielaistas slimības un kaites.)
- Protekcionisma tipa biznesa un darba attiecības ( Darba algu, nosacījumus un apstākļus stingri regulē likums, kas ir izdevīgi tiem darbiniekiem, kuri vēlas strādāt pilnas slodzes standarta nosacījuma darbu, jo noteikumi un regulas būtībā uzspiež šādus darba noteikumus. Sliktāk ir, ja darbinieks vēlas strādāt nestandarta laika darbu ar nestandarta laiku, vai organizēt savu darbu pats, jo likumiski to noorganizēt ir birokrātiski sarežģīti. Darba devējam ir ļoti grūti atbrīvot savus darbiniekus no amata, kas ir labi, ja tu jau esi kādā noteiktā amatā un vēlies tur palikt, taču nav tik izdevīgi, ja tu esi jaunais speciālists, kurš cenšas iestāties darbā, vai arī jau ar pieredzi bagātāks darbinieks, kurš cenšas iegūt paaugstinājumu, jo pat, ja tu būtu daudz labāks darbinieks nekā tas, kurš konkrēto amatu ieņem šobrīd, darba devējam ir ļoti grūti atbrīvot šo vietu. Arodbiedrībām un to biedriem ir daudz dažādu aizsargājošu likumu, kas nozīmē to, ka arodbiedrībām ir milzīga vara un iespējas panākt saviem biedriem izdevīgākus samaksas un darba nosacījumus, taču darbiniekam, kuri standarta darba un samaksas nosacījumus nevēlas, iestājoties darbā, bieži vien nebūs iespējas neiestāties arodbiedrībā un nepieņemt kopējos darba un samaksas nosacījumus.)
Liberāļi uzskata sabiedrībai ir pienākums palīdzēt tās cilvēkiem, tādēļ uzstāj uz aktīvu tiešu valsts iesaisti tās dalībnieku labklājības uzlabošanā. Vienkāršiem vārdiem izsakoties, neoliberāļi iedos cilvēkam makšķeri un ierādīs labu makšķerēšanas vietu, taču liberāļi iedos zivi cerot, ka, ja cilvēks būs paēdis un jutīsies labi tagad, viņš brīvo laiku ieguldīs sevis attīstībā, lai nākotnē spētu pats sev nodrošināt labu dzīves kvalitāti. Runas brīvība tiek uzskatīta par svarīgu vērtību, taču tā ir krietni vien ierobežotāka nekā citās netotalitārajās ideoloģijās. Notiek aktīva vēršanās pret “naida”(runu, kas var potenciāli aizskart kāda sabiedrības locekļa jūtas tādejādi izraisot neiecietību, izstumšanu un vardarbību) runu. Tiek aizstāvētas dažādas sabiedrības minoritātes un to tiesības. Viens liels izņēmums ir politiskās minoritātes. Nav nekas neparasts, ka valstīs, kuras dibinājuši vai pie varas ilgstoši atrodas liberāli spēki ir dažādi pret “naida” runu vērsti likumi, kas cenzē liberāļu politiskos pretiniekus vai pat pilnībā aizliedz atsevišķus politiskos virzienus.
Liberālisms plašākā nozīmē ir ļoti nozīmīgs atskaites punkts visā politiskajā sistēmā, jo iezīmē politiskā lūzuma punktu starp indivīda un sabiedrības interesēm. Tieši šo interešu sadursme veido lielu daļu politiskās diskusijas un savas pozīcijas noskaidrošana ir ļoti svarīgs posms savas politiskās identitātes noskaidrošanai.
.jpg){kind=link}