6. un 7. martā Viļņā norisinājās Youth.info: future youth information toolbox starptautiskā konference. Tā bija mana pirmā starptautiskā konference, pirmā reize vienai ārzemēs un arī pirmā reize Viļņā, un tās laikā bija tik daudz piedzīvojumu, ka man bija jāizveido šis pieredzes stāsts, lai kāds cits zinātu, ka var būt arī trakāk un ne tā, kā plānots. Un arī to, ka var arī kaut ko iemācīties ne tikai no konferences, bet arī no apkārtējiem cilvēkiem.
Teksts: Venta Ilva Stūris.
Ilona, es un Hugo konferences vidū, cenšoties saprast, ko mēs tur darām. (Foto: Kipras Štreimikis, Gytis Vidžiūnas)
Pirms brauciena izlēmu ņemt līdzi kameru, lai rakstā iekļautu labākas bildes. Ar šo izvēli laikam sākās piedzīvojumi – es vispār neprotu strādāt ar kameru, tāpēc pavadīju 20 minūtes, cenšoties uzlikt tai lēcas un ielikt nepareizo bateriju. Beidzot, aptuveni pusstundu un trīs Youtube video vēlāk, sakrāmēju kameras somu un gaidīju konferences dienu.
Sākumā dalībniekiem no Latvijas bija plānots atsevišķs autobuss, taču pieteicās pārāk maz cilvēku, tāpēc mēs ar Hugo pievienojāmies carpool braucienam kopā ar diviem harismātiskiem cilvēkiem – Emīlu un Mārtiņu.
Brauciens gāja labi pirmās 5 minūtes jeb – līdz mēs pie Mūkusalas apļa atklājām, ka mums ir pazudusi numurzīme. Bez tās pāri robežai mēs netiktu, tāpēc griezāmies apkārt un ne īpaši veiksmīgi pavadījām stundu rīta sastrēgumā, meklējot numurzīmi.
Tā bija redzēta, bet vairs nebija tur, kur tā bija redzēta. Kopīgi meklējām, ko darīt, un, izvairoties no policijas mašīnām, tikām līdz Bauskai, kur nopirkām jaunu numurzīmi.
Atlikušais brauciens pagāja salīdzinoši normāli – Hugo mūs pa ceļam baroja ar interesantiem faktiem. Kopīgi apspriedām lietuviešu stereotipus. Hugo secināja, ka viņa džemperis ir uz otru pusi, bet Mārtiņš atskārta, ka viņam nav pases vai jebkāda personu apliecinoša dokumenta. Tas, paldies Dievam, pie robežas nebija vajadzīgs, bet radīja nelielus sarežģījumus, iečekojoties viesnīcā.
Braucot lejā no kalna, parādījās Viļņa – it kā tas pats Rimi, tā pati Maxima (bet ar kontaktlēcu automātu!), tas pats Luminor un Swedbank, bet tajā pašā laikā citādi. Nobraucām gar Ģedimina torni (es ceru, ka minu pareizo), pie kura ieminējos, ka pa to brauc lifts.
“Tas nav lifts, tas ir funikulieris!”
“Kas?” abi ar Hugo neizpratnē jautājām.
“Funikulieris, tā kā lifts, bet brauc slīpi.”
Un tā atlikušais ceļš līdz viesnīcai tika pavadīts, runājot par funikulieri un kas tas par dīvainu vārdu.
Ironiski, ka ieradāmies stundu vēlāk, jo pirms carpool piedāvājuma spītīgi cīnījos, lai izbrauktu 7.00, nevis 8.30 un varētu laikus reģistrēties. Iečekojāmies viesnīcā un ar visām mantām skrējām uz konferenču zāli. Izvilku kameru, lai kaut ko no konferences nofotografētu. Pēc 3 bildēm sapratu, ka nebūs, un turpināju savu plānu ar telefonu. Pēc aptuveni 20 minūtēm dzirdēju Hugo neizpratnes čukstu: “Ko mēs šeit darām?” Es nevarētu labāk aprakstīt tā brīža domas. Pirmās dienas aktivitātes vairāk bija domātas jauniešu centru vadītājiem. Vēlāk Hugo varēja visu pirmās dienas saturu apvienot vienā teikumā – pamatdoma ir tāda, ka katram jaunietim jebkādos apstākļos ir jābūt iespējai uzzināt visu, ko vēlas, par svarīgām tēmām.
(turpmāk foto no personīgā arhīva)
Konferences organizatori ik pa laikam atkal piesaistīja dalībnieku uzmanību (tas bija vajadzīgs), izmantojot Kahoot un dažādus vingrinājumus. Boot sole (mūsu komanda) ieguva trešo vietu, pirmās vietas ieguvēji ieguva šakoti.
Pusdienu pauzītē viesnīcas restorānā pasūtījām zupu, kas realitātē bija čupiņa ar gaļu un burkāniem, kuru acu priekšā pārlēja ar buljonu. Godīgi sakot, kādā Maskačkas stūra kafejnīcā droši vien būtu garšīgāka (un daudz lētāka) zupiņa.
Atlikušajā dienas daļā norisinājās paneļa diskusija par jauniešu informāciju un lekcijas, kurās varēja uzzināt vairāk par projektu.
Pēc vakariņām iegāju savā numuriņā atpūsties. Satiku savu istabas biedri. Neesmu pārāk sociāls cilvēks, un sarunā ar svešiniekiem piedalītos tikai tad, ja mani uzrunātu. Tāpēc man nebija nekādu pretenziju, kad vienīgie vārdi, kas pa divām dienām starp mums tika pārmīti, bija “Hi!” sasveicinoties un “Hi!” atvadoties (vienu reizi pa abām dienām). Tikai mazliet dīvaina sajūta.
Pa to laiku Hugo istabas biedram lietuvietim tuvojās dzimšanas diena, tāpēc tur tika plānota ballīte, uz kuru beigās atnāca 2 cilvēki, kuri ātri aizgāja. Grandiozās ballītes vietā notika dziļas sarunas ar Hugo par latviešu un lietuviešu valodas atšķirībām (caur Google tulkotāju, jo viņš neprata angļu valodu) līdz diviem naktī.
Starp vakariņām un ballīti, kuru es nogulēju, kā es daru ar pārāk daudz pasākumiem, mēs ar Hugo devāmies iepazīt Viļņu. Vismaz tik, cik tas bija iespējams astoņos vakarā. Izstaigājām tuvāko tirdzniecības centru (un nobrīnījāmies, kāpēc Ādažu čipsi pārdod savus Latvijā ražotos San Diego čipsus Lietuvā, nevis Latvijā), apskatījām trolejbusus (kuri ir vecāki nekā Rīgā) un uzkāpām kalnā pie Trim Krustiem.
Brokastīs mums pretī apsēdās Hugo istabas biedrs Deimants un konferences dalībniece Bernadeta, un es biju spiesta socializēties un nebaidīties no cilvēkiem, kā Hugo mani mācīja. Bija laba saruna par latviešu un lietuviešu mēles mežģiem un lamuvārdiem.
Pēc brokastīm bija meistarklase par medijpratību Baltijā, kas jau bija tuvāk tam, kāds bija mans priekšstats par visu konferenci. Tad jau bija jābrauc atpakaļ uz Latviju. Atpakaļceļā piestājām Lidl, jo mēs esam latvieši, paēdām normālu zupiņu par godu tai nelaimīgajai restorāna zupai un atbildējām uz jautājumu “Kurš bija nozīmīgākais vārds, kuru iemācījāties?” – funikulieris.
Pēc brauciena secināju, ka tomēr esmu organizēts cilvēks, Viļņa ir skaistāka par Rīgu, un man vajag biežāk braukt uz starptautiskām konferencēm, lai iepazītu pasauli un cilvēkus.
Teksts: Venta Ilva Stūris.
