Autors: Krišs Krišjānis Millers
Latvijā dažādas politiskās partijas pārstāv kopumā piecus politiskos virzienus. Diemžēl jauniešiem reti ir interese par politiskajām norisēm valstī, kas galvenokārt ir tamdēļ, ka tās šķiet neizprotamas. Jaunajā rakstu sērijā vēlos apskatīt visus politiskos virzienus, kas ir aktuāli mūsu valsts Saeimas gaiteņos. Pirmo šķetināsim nacionālistisko partiju ideoloģiju un meklēsim atbildi uz jautājumu: “Kas ir nacionālisms?”
Nacionālisms ir ideja par tautas un nācijas pašnoteikšanās tiesībām un neatkarību no citām tautām un nācijām. Nacionālismu raksturo noteiktas grupas locekļu piederības izjūta un apziņa, ka ikviens indivīds pieder pie noteiktām tradīcijām, kas atšķiras no citu grupu tradīcijām. Katrai tautai un nācijai nacionālisma izpausmes un nozīme ir citādāka.
Nacionālisms un tā izpausmes, un paustās idejas ir ļoti cieši saistītas ar tautas un nācijas vēsturi, kuru tas pārstāv. Kā piemēru varu minēt Vāciju, kura dažādu vēsturisku apstākļu rezultātā ilgstoši ir bijusi sašķelta, kā rezultātā vācu nacionālisms ir vērsts uz vācu tautas apvienošanu un solidaritāti vienā kopējā demokrātiskā valstī. Turpretī Latvija ilgstoši ir bijusi citu tautu un valstu pakļautībā, kā rezultātā latviešu nacionālisms ir vērsts uz neatkarību un atbrīvošanos no citu tautu un valstu varas un kultūras.
Daudzi cilvēki līdz galam neizprot un kļūdaini izmanto terminus nacionālisms un imperiālisms, tāpēc, lai turpmākajā tekstā nerastos nesaprašanās, es abus terminus īsi nodefinēšu un nošķiršu. Nacionāli domājošam cilvēkam vissvarīgākais ir valstu robežas. Nav pieļaujams, ka kāda tauta vai valsts pārkāpj savas robežas un uzspiež savu varu un kultūru citai tautai un valstij. Nacionālisms pēc savas būtības ir demokrātisks un sociāli solidārs, jo uzskata, ka tautai, nevis monarham vai diktatoram ir jāpārvalda valsts. Ļoti raksturīga ir arī sociālā solidaritāte tautiešu starpā, kā piemēru minot mežabrāļu pretošanās kustību, kuru finansiāli un morāli atbalstīja visi latviešu nacionālisti, neatkarīgi no sava finansiālā un sociālā stāvokļa.
Imperiālisms turpretī ir vērsts uz tautu un nāciju pakļaušanu un svešas kultūras, valodas un tradīciju uzspiešanu tautām un nācijām. Imperiālisms pēc savas būtības ir nedemokrātisks, jo nepieļauj tautu un nāciju pašnoteikšanos un autonomiju, ko garantē demokrātiska tautas un valsts pašpārvalde. Vēstures gaitā ir daudz imperiālisma piemēru – Krievijas impērija, PSRS, Ķeizariskā Vācija, Nacistiskā Vācija. Visas šīs valstis ir centušās pakļaut citas tautas un nācijas un uzspiest tām savu kultūru, valodu un filozofiju. Abas idejas nekādā gadījumā nav lietojamas kā sinonīmi, jo to nozīme ir pilnīgi pretēja. Pie reizes es vēlētos arī noprecizēt atšķirību starp nacionālismu un patriotismu, jo arī šis termins saistībā ar nacionālismu tiek ļoti bieži nepareizi lietots.
Patriotisms ir respekts un sadarbība ar savā dzīvesvietā pastāvošo valsti, tās varu, institūcijām un likumiem. Patriotisms nav sasaistīts ar cilvēku piederību kādai tautai, valodai, kultūrai vai filozofijai. Cilvēks var būt patriots arī svešai varai. PSRS laikā daudzi latvieši bija PSRS patrioti – viņi dienēja PSRS armijā, piedalījās PSRS institūcijās, maksāja nodokļus PSRS un svinēja PSRS svētkus. Nacionālisti arī ir patrioti, taču tikai savā valstī, savām institūcijām un saviem likumiem. Nacionālisms ir cieši saistīts ar cilvēka piederību tautai, valodai, kultūrai un filozofijai. Nacionāls cilvēks nekad nebūs svešas varas un valsts patriots un aktīvi, savu iespēju robežās, boikotēs šo varu. Lai vēl labāk izprastu šo atšķirību, minēšu piemēru no Latvijas. Jebkurš Latvijas valsts pilsonis, neatkarīgi no tā, vai viņš pēc tautības ir latvietis, krievs, vācietis vai turks, var būt Latvijas patriots. Latvijas nacionālists gan var būt tikai latvietis, tāpat arī Krievijā dzīvojošs latvietis var būt Krievijas patriots, taču nekad nevarēs būt krievu nacionālists.
Latvijas nacionālisms ir unikāls ar rūpēm par dabu un tās aizsardzību. Tas saistīts ar to, ka PSRS laikos Latvijā norisinājās strauja piespiedu industrializācija, kas draudēja iznīcināt lielu daļu Latvijas dabas bagātības (upes mežus, purvus, pļavas u.c. ). Pret toreiz iestājās un visu PSRS laiku aktīvi cīnijās tieši latviešu nacionālisti, kā rezultātā latviešu nacionālismā dziļi iesakņojās rūpes pret dabu, kas saglabājušās arī mūsdienās. Latviešu nacionālismam ir raksturīga latviešu kultūras, valodas, tradīciju, ģimeņu aizsardzība, cittautiešu iebraukšanas Latvijā un latviešu aizbraukšanas maksimāla bremzēšana. Iepriekšminētās iezīmes arī izveidojušās PSRS laikos, kad industrializācijas rezultātā Latvijas teritorijā iebrauca liels daudzums cittautiešu, kas gandrīz nomāca latviešu tautu, un vienā brīdī tā pat bija tuvu kļūšanai par minoritāti pati savā zemē. Paralēli tika aizliegta latviešu valoda, paražas, svētki, tradīcijas. Notika nežēlīga latviešu kultūras mantojuma un inteliģences iznīcināšana, no kuras latviešu tauta nav atkopusies vēl šodien.
Latvija ir daudz cietusi no citu valstu, it īpaši PSRS, imperiālisma un represijām, kuras ir radikāli mainījušas latviešu tautas uzskatus un filozofiju, tomēr, par spīti visam, latviešu tautas gars ir pārdzīvojis gadsimtus un turpina attīstīties.