Nometnes Young Media sharks 2017 laikā brīvdabas kinoteātrī Goldingen Knight Cinema jaunieši noskatījās kinorežisoru Uģa Oltes (Latvija) un Mortena Travika (Norvēģija) kopdarbu dokumentālo filmu Atbrīvošanas diena (Liberation day), kura sākas ar Džordža Orvela vārdiem: „Visa māksla ir propaganda.” Filma ir stāsts par rietumu kultūras sadursmi, satikšanos vai pat mijiedarbību ar Ziemeļkorejas norisēm. Uģis Olte intervijā dalījās savās pārdomās par to, ko nozīmē sabiedrība, kultūra un indivīds.

Marta Muižniece: Ko propagandē filma?

Uģis Olte: Ar svešo vislabāk ir iepazīties, to droši konfrontējot un nonākot kontaktā ar nepazīstamo. Tas ir vienīgais veids, kā pasaules apvāršņus paplest mazliet tālāk. Tas attiecas gan uz personīgo līmeni, gan uz kultūrām un valstīm. Jēdzienus DRAUGS un DRAUDS atšķir ir tikai viens burts, tomēr atšķirību var uzzināt, tikai stājoties kādās attiecībās ar šo nezināmo.

MM: Ko Rietumeiropa varētu mācīties no šīs kultūras?

UO: Āzijas kultūrā īpaši izteikta ir vertikālā hierarhija. Indivīds nav pats spēcīgākais pastāvēšanas veids – jā, tas ir ļoti labs un mūsu kultūrai raksturīgs jau vismaz 3 gadsimtus kopš Franču revolūcijas. Bet mēs esam aizmirsuši, ka tik daudzas lietas var paveikt, esot kā masai. Man pašam to ir īpaši svarīgi atcerēties – tu esi nevis vārds, uzvārds un personas kods, kā tu to izjūti, bet gan daļa no sava dzimtas koka. Pirms 200 gadiem tavi senči izdzīvoja, lai varētu piedzimt tavs vecvectēvs, vectēvs utt., un īstenībā tu šobrīd esi atbildīgs par visu to ļaužu masu.

Mums pašiem šī hierarhija īstenībā arī ir asinīs. Ņemsim par piemēru Ulmaņlaikus – varbūt mums liekas, ka tie bija tik labi, tieši tāpēc, ka vienkārši bija pareiza propaganda, kas ieviesa viedokli sabiedrībā. Lai gan ekonomikas rādītāji jau sen liecina, ka esam pārspējuši to dzīves līmeni, tik un tā mēs glorificējam pagātni, faktuāli nezinot patiesību.

Arī Dziesmusvētki – uz skatuves ir tikpat daudz dalībnieku kā skatītāju auditorija, un mēs tiecamies kļūt par vienu masu.

Ir ļoti labi būt individuālistam – bet dažreiz ir jāmāk būt arī masā, tas neapšaubāmi paplašina personīgo pārdzīvojumu spektru, un tas var pārvērsties daudzās labās lietās.

Mēs nevaram mūsu vērtības attiecināt uz viņiem un spriest, kas ir pareizi un kas nepareizi. Tāpat tas darbojas arī otrā virzienā. Satiekoties mēs varam izkauties vai sadzīvot. Mēs nevaram pārmācīt viņus, un viņi nevar mainīt mūs – mēs esam atšķirīgas kultūras.

MM: Kādu auditoriju centāties sasniegt ar šo filmu?

UO: Neapšaubāmi filma ir vairāk cilvēkiem no mūsu kultūras. Nav arī ērtākas auditorijas par rietumu liberālo sabiedrību, kas ir aizrāvusies ar šo individuālisma kultu un savu vērtību kā pašu labāko propagandēšanu. Īstenībā mēs esam tādi paši sušķi kā ziemeļkorejieši, kuri propagandē diktatūru kā vienīgo pastāvēšanas veidu, kur līderis nosaka visu. Neviena no šīm pusēm nav līdz galam tīra, un vienīgais, ko tu vari tiešām vērtīgu izdarīt šajā pasaulē, ir krāt savu pieredzi, varbūt pat mazliet aizmirst to, ko esi mācījies un kas tev ir teikts, bet piedzīvot tikai ar savām maņām. Īpaši nozīmīgi tas ir šajā informācijas laikmetā – pieredzi var iegūt arī pats, nevis tikai youtube un citur skatīties, ko citi ir sadarījuši.

MM: Vai eiropiešiem ir pamats baidīties no šīs valsts, un kā jūs jutāties tur?

UO: Īstenībā mēs jutāmies droši, jo tev nav iespējas veikt kādu soli bez uzraudzības un tu nevari nonākt sevi apdraudošās situācijās. Pilnīgi noteikti mums nav jābaidās no viņiem, jo Ziemeļkorejai ir tāds odzes instinkts – ja tu viņiem nekāpsi virsū, viņi tev arī nekodīs.

Arī ASV šobrīd domā – kāpt vai nekāpt virsū. Ziemeļkoreja vispār ir tāds mums ļoti svešs un nezināms veidojums, tāpēc arī Amerikas vara nezina, kā ar to apieties. Tas ir līdzīgi, kā viņi 70 gadus nevarēja izdomāt, ko darīt ar Padomju Savienību, jo viņi neko tādu nepazina. Tāpēc laikam tā doma viņiem ir – labāk būt agresīvam nekā pēc tam pašiem dabūt iekšās.

MM: Vai viņi paši ir laimīgi savā valstī?

UO: Es ar savām izjūtām varētu teikt, ka viņiem ir kaut kāda laimīguma izpausme, bet tā ir citāda laime, nekā mums pieņemts. Tas ir tā, kā tu jūties bērnībā, kad vecāki pasargā no rūpēm un atbildības. Šī sistēma cilvēkus mākslīgi uztur tādā bērnības bezatbildības līmenī – valsts aparāts uzņemas atbildību par visu, un tev, kā iedzīvotājam atliek tikai klausīt tēti. Tā nav īsti pieauguša cilvēka laime.

Tajā pašā laikā varam uzskatīt, ka tā brīvība, kas mums dota rietumos, ir laime, tomēr nav teikts, ka indivīds zina, ko ar to iesākt. Mums ir brīvība, bet mēs nemākam uzņemties par to atbildību – un kur tad tā laime pa vidu rodas? Mieru un harmoniskumu gan no turienes ļaudīm varēja piedzīvot, taču tas ir panākts ar līdzekļiem, kurus mēs negribētu piedzīvot.

MM: Kāda bija ziemeļkorejiešu attieksme, satiekot ārzemju slavenības?

UO: Viņiem ir tikai 3 slavenības – vectēvs, dēls un mazdēls. Tas ir salīdzināms ar to, kā pie mums būtu atbraukuši citplanētieši – mums īstenībā būtu pilnīgi vienalga, ka uz Marsa viņi ir slavenības. Mēs uz viņiem skatītos kā uz svešiniekiem, kas rāda mums savu kultūru. „Viņi ir redzējuši kaut ko svešu” – tāda tā sajūta bija gan koncerta sākumā, gan beigas.

MM: Kādu iespaidu atstāja Laibach viesošanās?

UO: Īstenībā vissvarīgākā ir šī satikšanās – tas, kādu efektu tas atstāja, varbūt būs redzams pēc 50 gadiem kādā pavisam nesaistītā formā. Tas izmainīja gan mūsu pusi, gan viņus. Katrs skatītājs var kaut ko jaunu par šo pasauli uzzināt, noskatoties filmu. Un katrs skatītājs tajā atradīs kādu citu rezonansi.