Raksta: Paula Sonita Deruma
Pirms pāris mēnešiem uzzināju, ka Juris Kronbergs ir 1946.gadā Stokholmā dzimis latviešu dzejnieks un tulkotājs, kurš 2007.gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvu. Izlasīju arī atsevišķus šī autora dzejoļus, taču tie man šķita ļoti dīvaini, īsti nesapratu to galveno domu.
Mēnesi vēlāk nolēmu izlasīt 2019.gadā izdevniecībā “Dienas Grāmata” iznākušo Jura Kronberga dzejoļu izlasi. Paņemot rokās šo grāmatu, biju pārsteigta, ka visi tajā ievietotie dzejoļi ir iztulkoti arī angļu valodā, tomēr, lai labāk spētu sekot līdzi dzejnieka domu gājienam, nolēmu dzejoļus lasīt latviešu valodā.
Sākumā grāmatu atvēru un sāku lasīt ar nelielu piespiešanos, tomēr jau pavisam drīz dzejas krājuma lappuses šķīru ar patiešām lielu aizrautību un interesi. Visvairāk man patika šķietami vieglās un rotaļīgās autora spēles ar valodu.
Lai radītu tuvāku iespaidu par to, kāda veida dzeju J. Kronbergs ir rakstījis, turpmākajās rindkopās ievietošu dažus piemērus.
Viens no savdabīgākajiem šī autora dzejoļiem ir figūrvārsma (dzejolis, kura rindas ir izvietotas tā, lai to kontūras veidotu kādu figūru) “No poēmas “Ņujorka””. Varētu pat teikt, ka kaut arī dzejas rindu nosaukumā atrodams vārds “Ņujorka”, šis ir viens no latviskākajiem Kronberga dzejoļiem, jo figūras, ko rindas veido, atgādina latvju rakstus.
Otrs atmiņā paliekošākais dzejolis ir “Latviskā virtuve”, kura katrā rindā vidū atrodams vārdu savienojums “ienāca virtuvē” kopā ar kādu lietvārdu un darbības vārdu nenoteiksmē. Visas šī dzejoļa rindas bija tik asprātīgas un šķietami viegli nākušas, ka ne tikai izbaudīju dzejoļa lasīšanas procesu, bet arī prātoju: interesanti, kas notiktu, ja es mēģinātu uzrakstīt dzejoli pēc līdzīgas shēmas.
Savukārt interesantā veidā uzrakstītais krājuma pats pirmais dzejolis
“Cilvēks un rinda” izcili papildina vēstures stundās gūtās zināšanas un ģimenē dzirdētos stāstus par to, cik garās rindās cilvēki stāvēja PSRS laikos, lai varētu nopirkt tolaik reti sastopamas preces. Diezgan paradoksāli, bet šis dzejolis lieliski sasaucas kopā arī ar Covid-19 pandēmijas laikā redzamajām rindām pie tikko atvērtajiem apģērbu veikaliem un masu vakcinācijas centriem.
Man ļoti patika arī šajā grāmatā sastopamie šķietami ne tik savdabīgie, bet daudz tēlainākie īsie pantiņi, kas liek gremdēties pagātnes atmiņās un nākotnes vīzijās, lai saprastu, kā katrs no šiem savā starpā saistītajiem pantiem sasaucas ar mani pašu. Viens no maniem mīļākajiem šāda veida dziļi filozofiskajiem pantiņiem ir
“meklēdams neko nemeklēju
atradis nezināju
ka biju meklējis”.
Tā kā J. Kronbergs rakstījis daudzveidīgus dzejoļus, kuros izmantota ļoti bagāta valoda, noteikti iesaku ikvienam izlasīt kādu viņa dzejoļu krājumu vai izlasi. Domāju, ka katrs J. Kronberga dzejā var atrast kaut ko sev tuvu un sapratīs, ka arī dzejas lasīšana var kļūt par aizraujošu nodarbi. Iespējams, kāds no jums pēc šī dzejoļu krājuma izlasīšanas pat atradīs vēlmi pašam mēģināt kaut ko sadzejot.