Autors: Krišs Krišjānis Millers
Latvijā dažādas politiskās partijas pārstāv aktuāli pieci politiskie virzieni, kurus pārstāv dažādas politiskās partijas. Ņemot vērā, ka lielai daļai jauniešu notikumi Saeimas namā ir neizprotami, viņiem nav intereses par tiem. Esot vienam no retajiem jauniešiem, kuru fascinē politika, jaunajā rakstu sērijā vēlos sniegt ieskatu katrā no Latvijā aktuālajām politiskajām ideoloģijām. Kā trešo apskatīsim konservatīvo partiju ideoloģiju un meklēsim atbildi uz jautājumu: “Kas ir konservatīvisms?”
Konservatīvisms ir ideja par indivīda atbildību sevis, savas ģimenes, kopienas un valsts priekšā. Konservatīvismu raksturo pārdomāta, uz iepreikšējo paaudžu zināšanām un pieredzēm balstīta, izaugsme, un personiskās atbildības uzņemšanās par savu rīcību un tās sekām. Konservatīvisms ir internacionāls, taču iekšēji sašķelts politiskās filozofijas veids.
Daudziem konservatīvisms asociējas ar stagnāciju, taču tas ir maldīgs secinājums. Konservatīvisms iestājas par izaugsmi, nenoliedzot iepriekšējo paaudžu sasniegumus un vērtības. Tā arī ir lielākā atšķirība starp konservatīvi un liberāli domājošu cilvēku. Liberāli domājoši cilvēki neatzīst iepriekšējo paaudžu sasniegumus un vērtības. Viņi veido savu un savas paaudzes identitāti un vērtības pilnīgi no nulles. Lai padarītu skaidrāku, iedošu praktisku piemēru. Liberāli domājošs cilvēks mēģinās izgudrot riteni no jauna, pilnībā ignorējot priekšgājēju pieredzes un vīzijas. Konservatīvi domājošs cilvēks saņēmis, pēc priekšgājēju sapratnes un vīzijas, jau izveidotu riteni un centīsies to uzlabot.
Iepriekšējo paaudžu pieredzes pārņemšana ir arī iemesls konservatīvisma iekšējai sašķeltībai, jo dažādās kultūrtelpās dzīvojošo paaudžu pieredzes un vērtības atšķiras. Kā piemēru varu minēt latviešus un turkus, kuriem ir pilnīgi atšķirīgas vēstures, kā rezultātā arī abu tautu unikālās pieredzes un vērtības ir savstarpēji nesaistītas. Šajā gadījumā turku konservatīvisms un latviešu konservatīvisms būs atšķirīgs dažādu tautu unikālo pieredžu dēļ.
Latvijā un pasaulē lielākoties tiek pārstāvēti 2 konservatīvisma veidi- fiskālais konservatīvisms un kristīgais konservatīvisms. Fiskālais konservatīvisms lielāku uzsvaru liek uz valsts un sabiedrības ekonomiskajiem aspektiem. Konservatīvie redz valsti kā indivīda brīvību ierobežojošu faktoru. Jo lielāka ir valsts vara, jo mazāka indivīda brīvība un neatkarība. Šī iemesla dēļ fiskāli konservatīvie iestājas par mazu ierēdniecību, maziem valsts tēriņiem, zemiem nodokļiem. Fiskāli konservatīvie uzskata, ka indivīdi un sabiedrība pieņems vislabākos lēmumus tad, ja valsts neiejauksies, tādēļ aktīvi iestājas pret privāto dzīvi un biznesu regulējošiem un ierobežojošiem likumiem.
Kristīgie konservatīvies lielāku uzsvaru liek uz kultūras un morālajām vērtībām. Baznīca un reliģija ir ļoti nozīmīgas kultūras un morālo vērtību saglabāšanā, tāpēc kristīgie konservatīvie iestājas par dažādu reliģisko organizāciju atbalstu. Līdzīgi kā nacionāļi, kristīgi konservatīvie iestājas par latviešu nācijas neatkarību un latviešu kultūrtelpas saglabāšanu un atbalstīšanu. Nacionāļu un kristīgo konservatīvo vērtības daudzviet pārklājas, tādēļ nacionāli domājoši cilvēki bieži vien ir arī kristīgi konservatīvi un otrādi. Atšķirībā no fiskāli konservatīvajiem, kristīgi konservatīvie iestājas par dāsnu valsts sociālo atbalstu sabiedrības vājākajiem slāņiem, tiesa gan, pirms tam rūpīgi izvērtējot, vai šī palīdzība tiešām ir nepieciešama un lietderīga. Kristīgie konservatīvie, iestājas par mazu ierēdniecību, iespējami maziem nodokļiem, iespējami maziem valsts tēriņiem. Izņēmums ir sociālie tēriņi, kurus kristīgie ir gatavi nepieciešamības gadījumā palielināt, apmaksājot tos ar “progresīvu” ienākumu nodokli, kas fiskāli konservatīvajiem ir pilnīgi nepieņemami.
Konservatīvisms nav tikai plika politiska ideoloģija, tā ir atbildības apziņa, kas nodrošina stabilitāti sabiedrībā, kas ir ļoti svarīgi, jo tikai atbildīga, sevi un apkārtējos cienoša sabiedrība, var būt laimīga un pārticīga.