Katram pašam savs ceļš un ceļa soma

Atbildība un bailes noslēptas mazākajā somas kabatiņā, laiks pacelt īkšķi un doties nezināmajā. Šoreiz pieredzes bagāts stāsts par jaunieti, kas gatavs lēkt nezināmajā un, pārvarot bailes un grūtības, redzēt neaizmirstamus skatus. Miks Možeiko – aktīvists, vienkāršs puisis no Saldus, kurš nepazīst bailes un ir gatavs doties tur, kur acis rāda.

Kā tas sākās?

Pirms pāris gadiem augustā ar draugiem piedalījos veselības skolā netālu no Rēzeknes. Lekciju veidā mācījāmies veselīgas dzīves principus, kā arī pilnveidojām sevi praktiskajā kalpošanā, apgūstot masāžas, dažādas ūdens procedūras utt. Nedēļas nogales bija brīvas. Un tieši pirmajā no tām mums visiem vajadzēja doties uz dzimšanas dienas svinībām. Tā kā nevēlējamies tērēt papildu naudu sabiedriskajam transportam un daži no mums pirms tam bija stopējuši, ta man nekas neatlika, kā vien piekrist savējiem – stopēsim!

Kādi ir tavi Latvijas stopēšanas iespaidi?

Visu mūžu atcerēšos savu pirmo pieredzi. Turpinot stāstu par nokļūšanu uz dzimšanas dienas svinībām, vispirms ar autobusu kopīgi aizbraucām no Rēzeknes uz Madonu. Tad mēs sadalījāmies pāros. Mērķis bija aizstopēt līdz Vecpiebalgai (aptuveni 40 km). Cik nu kuram tas veiksmīgi sanāca, bet visi četri satikāmies Vecpiebalgā. Tad atlika pēdējie 8 kilometri, lai nokļūtu līdz svinību vietai – Alauksta ezeram. Taču šo ceļa posmu remontēja, un stopēšana nebija iespējama. Vienīgā iespēja – uzrunāt šoferīšus, lai mūs laipni paved atlikušo ceļa posmu.

Pēkšņi no krustojuma izgriežas liels, oranžs skolēnu autobuss un piestājas pie luksofora. Prātā nāk doma: «Eu, pavaicājam, vai šoferis var mūs aizvest līdz galamērķim!» Deleģējam Ēriku šim svarīgajam uzdevumam. Klauvējiens pie autobusa durvīm gados jaunajā šoferī rada izbrīnu, bet durvis atveras, un viss tiek sarunāts: «Braucam!» Autobuss ir pilns ar pensionāriem, kuri dodas ekskursijā uz Cēsīm. Un tad esam mēs – četri jaunieši ar micēm galvās, mugursomām, ukulelēm, platu smaidu un rozā T krekliem. «Ko tu teiktu, ja mēs nodziedātu kādu dziesmu?» aizveda pie skaļā balsī izpildītas Kaijas. Tālāk jau zibspuldzes un ovācijas. Knapi tikām laukā no autobusa, jo atsevišķas kundzes uzstāja, lai paliekam vai pat taisījās jau doties mums līdzi.

Tomēr nepietika tikai ar stopēšanu pa Latviju, izvēlējies doties kaut kur tālāk. Pastāsti par ideju, par pirmo braucienu ārpus valsts.

Jā, tā teikt, āķis lūpā pēc šā notikuma, un sāku stopēt vairāk. Sanāca vēl dažas reizes pa Latviju, bet nākamo pavasara brīvlaiku vēlējos pavadīt Viļņā. Vienīgā no Baltijas galvaspilsētām, kuru nebiju apmeklējis, turklāt ar iespēju satikt attālākus draugus. Visu kārtīgi izplānojot, sanāca piedzīvot jaukas un pieredzes bagātas dienas. Sapratu, ka dienas laikā ar stopēšanu var ceļot pietiekami lielus attālumus. Pirmo reizi piedzīvoju, kā ir stopēt 2 stundas pēc kārtas, kad neviens tevi neņem. Atpakaļceļā pirmo reizi mūžā stopēju viens, jo pārinieks devās uz mājām pa citu maršrutu.

Apvāršņi kļuva plašāki. Kur devies tālāk? Vienu dienu ar labāko draugu runājām par vasaras plāniem, un izskanēja spontāna doma: «Aizstopējam uz Romu!» Atbilde, protams, skanēja: «Tu dunduks?» Bet tad nejauši sevi pieķēru internetā meklējam ceļošanas somu, un sapratu – būs. Un bija arī. Īsos faktos – apceļotas 18 Eiropas valstis 28 dienās ar mugursomu uz pleciem un aptuveni 250 eiro kabatā. Gan atpūtos pie Melnās jūras Bulgārijas piekrastē, gan apskatīju populārākos tūrisma objektus – Pizas un Eifeļa torni, Romas Kolizeju, Venēciju u. c. vietas. Atgadījumi? Tik daudz, ka liela daļa jau aizmirsusies.

Kas stopēšanā ir pats labākais?

Manuprāt, vislabākais ir krāt pieredzi, iepazīties ar cilvēkiem, veidot kontaktus un ceļot ar mazu budžetu. Acumirklī izveidojas abpusēja uzticēšanās gan no šofera puses, jo viņš tomēr ir piestājis, lai savā mašīnā vestu svešinieku, gan arī no tevis paša. Atliek vien dinamiski komunicēt, lai tu sev iegūtu jaunu paziņu vai pat draugu. Un, jā, stopējot par transportu nekas nav jāmaksā, tāpēc par brīvu var tikt, kur vajag. Un piedzīvot vistrakākos dzīves notikumus. Kaut vai temats – nakšņošana. Ir sanācis gulēt Tatros zem klajas debess, Venēcijas ielās, smagās mašīnas furgonā, pilsētu parkos un pat viesnīcas numurā bez maksas.

Stopēšana norūda raksturu, jo bezizejas situācijās tu atrodies tālu no savas komforta zonas. Tad atklājas patiesā cilvēka būtība, uzvedība un rakstura nepilnības.

Cik tas ir izdevīgi finansiāli? Kā sagatavojies, plāno savu budžetu?

Kā jau minēju, tas ir ļoti izdevīgi. Atliek investēt atsevišķās lietās, piemēram, mugursomā, aprīkojumā, ēdienā. Sagatavošanās lielākiem ceļojumiem notiek vairākas nedēļas iepriekš. Jāplāno viss – maršruts, naktsmītnes, apskates objekti, nepieciešamo lietu saraksts. Arī jāsagatavojas tam, ka var notikt kaut kas negaidīts. Man vislabāk palīdz, ja saplānoju tēriņus katrai dienai. Tas palīdz izsekot, cik daudz esi tērējis vai visbiežāk – pārtērējis.

Ko tu darīji, kad pārņēma bailes vai bezizejas sajūta?

Savas dzīves laikā ar stopiem esmu nobraucis aptuveni 12 000 kilometru. Un ne reizi neesmu juties nedroši. Tā ir mana atbilde visiem, kuri saka: «Stopēšana ir bīstama.» Šo apgalvojumu uzskatu par stereotipu.

Jā, no bezizejas situācijām šāda veida ceļojumos ir neiespējami izvairīties. Bet tām visām vienmēr ir visskaistākais noslēgums. Atceros, kā Eiropas ceļojumā klaiņoju gar šoseju Albānijā nakts vidū, meklējot kādu pajumti, kur pārnakšņot. Spēka vairs nebija, nogurums liels. Pēdējās naktis nebija sanācis palikt pie kāda mājās vai tikt dušā.

Tā staigājot, pabrauca garām viena mašīna un apstājās. Apstājos es arī, jo nevēlējos ne ar vienu runāties. Bet iedegās atpakaļgaitas lukturi, un mašīna virzījās pie manis. Nebiju apņēmies nekādu sarunu veidot, vien atcirtu: «Hi, what do you want!?» Taču pretim man atbildēja laipna vīrieša balss plūstošā angļu valodā, blakus sēdēja šā vīra sieva. Viņi vēlējās noskaidrot, ko es nakts vidū šeit daru, vai nepieciešama palīdzība. Teicu, ka naktsmājas būtu ideāls variants. Un, jā, pēc dažām minūtēm mēs kopīgi runājāmies par dzīvi, iepazināmies, pieēdāmies garšīgāko arbūzu, kādu esmu ēdis. Tiku pie iespējas nomazgāties un kārtīgi izgulēties.

Ko tu iesaki tiem, kas grib uzsākt kādu aizraujošu piedzīvojumu?

Iesaku sākt ar maziem ceļojumiem. Kaut vai izvirzīt par pirmo mērķi – aizstopēt uz Latvijas tālāko rietumu vai austrumu punktu. Ticiet man, šis ceļojums izvērtīsies fantastiskā piedzīvojumā! Topošais ceļotgribētājs pats sapratīs, ko nozīmē stopēt, kā parūpēties par sevi, ko nākamajās situācijās darīt labāk. Un tas atspoguļosies visos aspektos. Mūsu pašmāju zeme un tās daba ir tik skaista, ka sākumā īsti nav vērts doties ārpus Latvijas, lai meklētu lielākus piedzīvojumus. Jau stāstīju, kā var izvērsties nieka 40 kilometru stopēšanas pa Latgali. Ja vēlaties uzzināt praktiskus padomus, noderēs mājaslapa www.hitchwiki.org. Un tie vērtīgākie padomi nāks no jums pašiem, kad pirmā pieredze būs iegūta.

Kā tu domā, šādu ceļotāju kļūst aizvien vairāk?

Šāda veida ceļošana ārpus komforta zonas kļuvusi ļoti populāra. Mūsdienu sabiedrība meklē jaunus izaicinājumus. Es to daru stopējot, citi ar velosipēdu. Uz 2016. gada Rio olimpiskajām spēlēm daži trakie latvieši pāri okeānam devās ar laivu. Bet stopētāju kopiena, manuprāt, varētu būt viena no populārākajām.

Stopēšana nav tikai hobijs, tas ir dzīvesveids. Vai piekrīti?

Ja stopēšanai nododas bieži, tad – jā, tā kļūst par sava veida daļu no dzīvesveida. Man tā ir vērtīga pieredze. Pamazām jūtu, ka stopēšanas kļūst diezgan. Tagad es noteikti zinu tās pasaules vietas, kur vēlos atgriezties ar lielāku budžetu, lai varētu baudīt vēl vairāk un darīt to daudz lielākās ērtībās.

Teksts: Līga Dambe

Biznesa augstskolas Turība komunikācijas fakultātes studente

Foto: no personiskā arhīva