Igors Šelegovskis ir Latvijas Nacionālā teātra aktieris, filmas Homo novus galvenā varoņa Jura Upenāja atveidotājs, kā arī vienkārši atsaucīgs un patiess cilvēks. Šāgada Spēlmaņu naktī plūcis laurus nominācijā Gada jaunie skatuves mākslinieki, kā arī izrāde Dvēseļu utenis, kurā pats arī darbojas, ieguva balvas kā Gada mazās formas izrāde un Gada izrāde. Igora saknes rodamas Jelgavā, kur arī uzsācis savu turpmāko gaitu teātra dzīvē. Lai arī darba pašam netrūkst, viņš atrod laiku, lai sniegtu interviju, un atstāj par sevi gaužām labu iespaidu.
Intervē Agnese Pētersone.
Kā tu jūties, kad ir pagājusi Spēlmaņu nakts un Lielais Kristaps?
Kristapa nominācija bija pagodinājums, bet es zināju, ka nedabūšu tur neko, jo kino tā man bija tāda pirmā lielā pieredze, es tur tiešām biju tāds tūrists vairāk. Par Spēlmaņu nakti mēs ļoti priecīgi esam un pelnīti, manuprāt. Mēs tiešām jūtamies tā, ka esam labi pastrādājuši. Arī pats par savu darbu varu teikt, ka tas nav gluži kaut kāds bezsakars, teātrī es jutos tā brīvāk. Grūti tā salīdzināt patiesībā. Baigi labi tādā ziņā, jā, ļoti labi.
Vai tu vienmēr esi gribējis kļūt par aktieri?
Vidusskolā, kad es sāku iet teātra pulciņā, kaut kā pavilkos.
Pirms tam par ko gribēji kļūt?
Kā jau katrs normāls jaunietis, es īsti nezināju, ko gribu darīt. Atceros, kā projektu nedēļā 9. klasē bija jāstāsta par kādu profesiju, un es vienkārši uztaisīju projektu par pavāru, bet skaidrs, ka tam nebija nekādas īpašās nozīmes.
Vai tevi uz ielas pazīst?
Tā uz ielas baigi nē, varbūt jā, es nezinu. Katrā ziņā neviens nenāk, bet pasākumos ir bijis, ka kāds pienāk un kaut ko pasaka saistībā ar filmu.
Kas ir tas, ko tu nesaproti cilvēkos?
Es ļoti daudz ko nesaprotu cilvēkos. Nē, drīzāk man daudz kas liekas nepieņemams, nevis nesaprotams. Saprast jau nav grūti, vajag vien pajautāt, un tad nav nekā nesaprotama cilvēkos, bet drīzāk ir tāds… nu stulbi.
Varbūt vari kādu minēt?
Klasiskā lieta – izlikšanās vai arī teātra spēlēšana dzīvē. Kāpēc tā jādara? Daudzu problēmu nebūtu, ja mēs būtu godīgāki pret sevi un citiem.
Kuri priekšmeti skolā tev patika un nepatika?
Man nepatika eksaktie priekšmeti, bet patika viss, kas bija ar literatūru saistīts. Valoda arī nebija viegla, jo tur bija tādas lietas, kas jāiegaumē. Sports man, protams, patika, informātika man patika – tad, kad nebija tur baigi ekseļos jāsēž. Nujā, vairāk kaut kas radošs, mazāk eksakts.
Nesen Jelgavas kultūras namā rādīja Homo novus. Kādas tev ir izjūtas par to?
Wow, baigi žēl, ka neaizbraucām. Mēs ar radošo komandu braukājam pa pirmizrādēm, es biju uz Cesvaini aizbraucis, bet forši, jā.
Ar ko tev vispār saistās Jelgava?
Nu, tās ir manas mājas. Tagad es jau jūtos nedaudz kā viesis, jo ļoti reti esmu Jelgavā. Kad atbraucu, vienmēr tāda sajūta kā atvērt tādu vecu fotoalbumu un skatīties tur, jo visur ir atmiņas.
Kura loma tev līdz šim ir bijusi tāda vissarežģītākā?
Neko konkrētu nevaru nosaukt, bet man vienmēr pozitīvos tēlus grūti nospēlēt, lai gan liekas it kā jau baigi vienkārši – viņš grib labu, palīdz.
Tāda tīra labuma, man liekas, nevienā cilvēkā nav, tāpēc man vienmēr liekas aizdomīgi, kad kāds ir tāds tīri labs, bez nekādām aizmugurējām lietām.
Es nezinu, vai man ir bijušas šādas varoņu lomas. Tā grūti pateikt īstenībā. Bija tehniski grūti, kad mēs akadēmijas laikā gatavojām Liesmojošo tumsu, kur bija jāspēlē akls cilvēks. Tur mēs ļoti ilgi gatavojāmies, dzīvojāmies ar aizvērtām acīm ļoti ilgi, lai saprastu, kā kustas neredzīgs cilvēks. Ā, vēl Trepļevs bija diezgan grūta loma, lai gan tas tēls kaut kādā ziņā ļoti atbilst man pašam, – jauns mākslinieks ar savām ambīcijām, bet tomēr kaut kā līdz galam nesanāca viņu dzīvu uztaisīt, man šķiet. Varbūt nevis tas, ka loma bija grūta, bet tas, ka es, iespējams, netiku galā ar to.
Kurās izrādēs tev ir vairāk enerģijas – pirmajās vai pēdējās?
Kā kuru reizi. Es esmu ievērojis, ka bieži vien ir tā – ja jāspēlē viena izrāde divas dienas pēc kārtas un ja viena no tām dienām ir laba vai slikta, tad nākamā diena būs pretēja vai arī abas ir tā vidēji. Tas no daudziem faktoriem atkarīgs, no partneriem, no skatītāja un arī no paša iekšējā stāvokļa. Citreiz, tad, kad ir pavisam slikta diena, kaut kādā bezsakarā ļoti labi sanāk visu izdarīt uz skatuves, un otrādi. Ļoti nestabili tas ir.
Vai ir kaut kas, ko skatītāji nezina, bet tu vēlētos, lai zina?
Man šķiet, tāda galvenā lieta ir tā, lai tas skatītājs atnāk atvērts, lai viņš nenāk ar kaut kādu priekšstatu par to, ko viņš redzējis, ar priekšstatu par to, kādai jābūt izrādei, kādam jābūt teātrim. Tik un tā beigās viņš var būt pozitīvi vai negatīvi ietekmēts, var arī kļūt dusmīgs, galvenais, lai nenāk pārlieku sagatavojies. Sagatavoties arī nav slikti, teiksim, izlasīt materiālu vai arī painteresēties par režisoru, bet lai nenāk ar priekšstatiem, tas ir visbūtiskākais. Jo mēs nemēģinām apkalpot skatītāja priekšstatus, mēs mēģinām veidot dialogu ar skatītāju.
Vai tev ir bijusi radošā krīze? Kā tu ar to esi ticis galā?
Ik pa laikam ir, bet es parasti vienkārši esmu pacietīgs vai arī kaut kā mēģinu pārkulties tam pāri. Nedrīkst vienkārši ļauties, kaut kā jāskrien pāri, jāstrādā, un viss.
No kā tu smelies iedvesmu?
No tā spēlētprieka. Tas kaifs nav tajā, ka esmu uz skatuves vai skatītājam patīk tas, ko es daru. No tā, kā dabūt brīvību. Spēlējot ir tie patīkamie brīži, kad tu zini, kas tev ir jāizdara, tev jānonāk no punkta a līdz punktam b, un tu vienkārši nonāc līdz tam, vairs nedomājot. Tur gan tie teksti, gan saspēlēšanās ar partneriem – ka tas notiek brīvi, tā brīvība uz skatuves ir ļoti patīkama.
Ja tev tagad pēkšņi pateiktu, ka jāsagatavo izrāde, par ko tu veidotu?
Es taisītu izrādi par kaut kādu pilnīgu absurdu, par iedomu draugiem, par kaut kādām, nu labi, par bailēm jau visi taisa, nu, par kaut ko personīgu droši vien, par to, kas mani pašu neliek mierā, par kaut kādu, nezinu, psihi, psiholoģiju.
Kur tu redzi sevi pēc 10 gadiem?
Kaut kur tālāk, nekā es esmu šobrīd. Nezinu, tad jau redzēs.
– – –
Teksts: Agnese Pētersone
FOTO: https://teatris.lv/makslinieki/aktieri/igors-selegovskis