Raksta: Evita Gorenko
Zane Grēviņa, kas ir vairāk pazīstama kā @naskoties_zane, ir populārākā food-blogere Latvijā, slavenā grāmatu “Našķoties” un “Našķoties bērnībā” autore un iedvesmas avots tūkstošiem cilvēku.
Šis raksts būs nevis par uzlecošo zvaigzni, bet par meiteni, kas dažkārt mēdz gatavot, rakstīt grāmatas un braukt ar riteni. Iedvesmojoša intervija, kas noteikti liks jums pasmaidīt un saprast, ka svarīgākais ir ieklausīties sevī.
Kad Tu saprati, ka jā!, gatavošana ir tas, kam vēlies veltīt savu dzīvi?
Es nezinu, vai bija tāds viens brīdis. Es gatavoju ēst tāpat kā daudzi cilvēki, kopš es sevi atceros. Kaut kādā brīdī jau pasen es sapratu, ka mana gatavošana ir noderīga ne tikai man – paēšanai un foršai laika pavadīšanai, bet receptes noder arī maniem draugiem. Un tāpēc es sāku dalīties ar receptēm sākumā ar nelielu cilvēku saliņu, bet ar laiku arī sociālajos tīklos, kur mans lasītāju skaits krietni palielinājās. Un pēc pāris gadiem darba tādā nopietnā akadēmiskajā vidē, es nolēmu ka man krietni labāk ikdienā patīk gatavot ēst.
Kur Tu mācījies gatavot? Kā nāk idejas par jaunām receptēm?
Es gatavot esmu mācījusies pašmācības ceļā un skatoties, kā to dara manas ģimenes dāmas – jā, vairāk manā dzimtā gatavo ēst sievietes – manas vecmāmiņas, mamma. Gandrīz visu esmu mācījusies caur savām kļūdām. Un es esmu kļūdījusies ļoti daudz un kļūdos vēl joprojām, tikai retāk. Jā, man šķiet, ka tieši caur pašmācību, kas ir notikusi jau daudzus gadus, ir nākusi tā sajūta, kā pastāstīt citiem, lai ēdiens izdodas.
Nu jau esi kļuvusi par īstu rīdzinieci pa šiem gadiem. Bet tomēr, kur ir Tavas īstās mājas – te, Rīgā ar Artūru vai Cēsīs, dzimtajās zemēs?
Es esmu dzimusi Cēsīs, pirms 10 gadiem pārvācos uz Rīgu un šobrīd (kad nav COVID laiks) es mēdzu kādu reizi brīvdienas pavadīt Cēsīs. Man patīk Cēsis. Mans vīrs Artūrs ir rīdzinieks, viņš ir Rīgas centra bērns, izaudzis un pieaudzis Rīgā. Un tagad es jau esmu dikti un ļoti iedzīvojusies Rīgā, bet kādreiz brīvdienās man tīri labi patīk aizbraukt uz Cēsīm un izbaudīt mazpilsētu.
Kāda ir Tava iecienītākā recepte?
Man šķiet, ka tādas vienas receptes nav, bet iecienītākās mainās sezonāli. Kas kurā brīdī man šķiet aktuāls, ko izgudroju un izdomāju, pie kā esmu eksperimentējusi un ko esmu mēģinājusi – tās arī ir mīļākās. Vienā brīdī tā var būt kāda viena kūka, otrā brīdī tas var būt kaut kāds super-sacepums, un tās receptes mainās pa mēnešiem, nedēļām un bēdu laikiem.
Ko parasti dari, kad galīgi nav noskaņojuma? Vai ir kāda “omas uzlabošanas” recepte?
Tur nav divu domu. Ir tikai viena vienīgā recepte, ko darīt tādā laikā – braukt ar riteni. Es ikdienā, kad Rīga nav piesnigusi “līdz kaklam” ar sniegu, pārvietojos visur ar velosipēdu, un tas ir visu vislabākais veids, kā uzlabot omu un izvēdināt galvu. Vēlams braukt pāri Vanšu tiltam. Tur gribot, negribot visas sliktās domas izvējojas.
Esmu dzirdējusi, ka esi ļoti atklāta ar saviem sekotājiem un vienmēr centies atbildēt uz ziņām. Tas ir apbrīnojami, jo parasti ķeksītis “Instagram” maina cilvēkus. Kā Tev sanāk palikt tik vienkāršai un pietuvinātai cilvēkiem?
Man īsti nepatīk tos cilvēkus saukt par “sekotājiem”, es tos saucu par lasītājiem un skatītājiem. Jo “sekotājs” man šķiet kas pilnīgi bezpersonisks un tāls. Un mans pašmērķis nav kļūt par kaut kādu “Instagram” super-zvaigzni. Un es priecājos par īstiem, dzīviem cilvēkiem, ar kuriem es varu ikdienā satikties digitāli, tāpēc, jā, tie cipari, lai kādi tie būtu – lieli vai mazi – tas īsti nemaina manu sajūtu par to, ko es daru un kā es komunicēju. Jo patiesībā tas laiks.. Instagramā es esmu kādus 3 gadus aktīvā darbībā, es īsti nezinu, vai es spētu 3 gadu laikā kļūt par baigo.. nu, teiksim, pilnīgi citu cilvēku. Man patīk domāt, ka es neesmu diži mainījusies ar “Instagram” ieiešanu manā dzīvē.
Šobrīd Tavā “Instagram” ir 53,5 tūkst. sekotāju un grāmata “Našķoties” ir gandrīz vai katra ēdiena cienītāja plauktā. Vai ikdienā ir grūti sadzīvoties ar tādu popularitāti?
Nu dažreiz ir. Pirms COVIDa bija grūti apmeklēt dažādus pasākumus, kur ir īpaši daudz iereibušu cilvēku. Tad cilvēki ir ļoti atklāti un ir grūti satikties ar draugiem, jo ik pa brīdim kāds dzērumā var pajautāt kādu ļoti, ļoti specifisku, ar ēdienu saistītu jautājumu. Bet kopumā ikdienā tas ir diezgan interesanti un jauki. Īpaši pirms COVIDA, kad varēja iet uz tirgu, veikaliem, satikties ar cilvēkiem. Varēja veikalā pie dažādiem plauktiem vai pat uz ielas parunāties vai samāties – tā ir pilnīgi tāda forša, ierasta rutīna, kad es braucu ar riteni un vienkārši māju cilvēkiem, kas nāk pretī. Tas ir jauki un mīlīgi.
Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas vēlas uzsākt līdzīgu blogu?
Es ieteiktu jauniešiem iemācīties likt komatus, rakstīt literāri pareizi vai vismaz censties tā darīt, jo centība, man šķiet, ir novērtējama. Ko vēl? Es ieteiktu darīt to, ko tiešām gribas, un nevis tāpēc, ka citi to dara, bet tāpēc ka pašam iet pie sirds.
Vai ir bijuši cilvēki, kas neatbalstīja Tavu ideju no multimediju komunikācijas pāriet uz gatavošanu? Ko Tu varētu pateikt šiem cilvēkiem šodien?
Es īsti neesmu domājusi par cilvēkiem, kas mani neatbalstīja, nav atbalstījuši tad vai neatbalsta joprojām. Es redzu tikai tos, kas mani patiešām atbalsta. Un kopš paša sākuma, es nezinu ar kādām tiesībām, bet mans vīrs (tajā laikā draugs) ticēja katram, KATRAM mazākajam sīkumam, ko es darīju. Tagad, atskatoties uz tiem laikiem, man liekas, ka viņš bija traks, un es joprojām tā domāju. Un es vienmēr novērtēju arī to, kā mana mamma vienmēr ticēja jebkurai lietai, ko es uzsāku. Vārdu sakot, es nezinu to, kas man nevēl labu un redzu to, kas mani atbalsta. Un pat ja tie cilvēki skaļi nepasaka, tad dod to sajūtu, ka viss izdosies.
Nevaru nepajautāt par “Našķoties”. Kā radās ideja par grāmatu?
Tas notika pavisam neplānoti. Es strādāju ļoti foršā žurnālā “Pie Galda”. Un kādā reizē pie manis pienāca žurnāla redaktore, kas tagad ir mana ļoti laba draudzene, un teica: “Zane, klau, negribi izdot grāmatu?” Un man sāka trīcēt rokas, svīst plaukstas un viss pārējais, kas notiek ar cilvēku, kad viņš ir uztraucies. Es teicu, ka viņa ir pilnīgi traka. Patiesībā ir jautri, ka tikai tad es sapratu, cik interesanta ir doma “izdot savu grāmatu”, kaut arī ikdienā diezgan bieži saņēmu jautājumus “Vai nevēlies izdot savu grāmatu?”, “Varbūt uzrakstīt grāmatu?”. Es vienmēr teicu “nē” un “neko tādu nedomāju”, bet tajā brīdī, kad man tika izteikts piedāvājums, es ar galvu iegrimu grāmatas satura izstrādē. Un jau 2 nedēļu laikā biju izdomājusi un sarakstījusi pilnīgi visu grāmatas konceptu. Es zināju, kādas receptes un galvenais – kādu sajūtu es vēlos izjust, lasot šo grāmatu.
Susurs (Zanes suns) nu jau ir kļuvis par galveno grāmatas varoni. Kā viņš sadzīvo ar tādu popularitāti?
Ha-ha. Jā, Susurs ir burvīgs. Kā ir ar popularitāti? Mēs, manuprāt, esam savstarpēji līdzīgi, jo arī viņš pēdējo gadu laikā nav mainījies, un tā popularitāte nekādi diži neiespaido viņa ikdienas dzīvi. Un tas man šķiet ir visjaukākais, jo, līdzīgi kā mani tuvākie draugi, kuri neatkarīgi no tā, ko es darīju vai kas ar mani būtu noticis, ir mani atbalstījuši un to attieksme līdzīgi kā Susuram nav mainījusies. Kādreiz, kad ejam garākas pastaigas, bieži dzirdu vecākus sakām saviem bērniem: “Re, Susurs iet!” vai kaut ko par burkāniem, vai arī par pirkstiem un burkāniem un vēl kaut ko. Bet mēs īsti neļaujam Susuru glaudīt, jo viņš patiesībā ir diezgan aktīvs, viņam ir liela iespēja arī kādam nedaudz iekost. Tāpēc, ja nu kādreiz kaut kur dodamies, mazākus vai lielākus Susura fanus nākas arī pabrīdināt par to, ka viņš varētu izrādīt kādu nepatiku.
Grāmatai “Našķoties bērnībā” ir īpaša nozīme gan Tev, gan arī lasītājiem. Kad tu saprati, ka grāmatai būt?
Es to sapratu pērnā gada rudenī. Pēc pirmās grāmatas izdošanas es biju pilnīgi pārliecināta, ka otrās grāmatas noteikti nebūs. Jo man likās, ka par vienu tēmu es esmu visu pateikusi un ļoti daudz sevis atstājusi pirmajā grāmatā. Man likās, ka šim brīdim tādu ideju nav, un es pat nedomāju par vēl kādas grāmatas izdošanu.. līdz vienai rudens dienai. Es braucu gar Esplanādi, un es pat zinu to vietu, kur man pilnīgi no skaidrām debesīm prātā ienāca doma par grāmatu “Našķoties bērnībā”. Jau tad es zināju nosaukumu. Pēkšņi man “visi kauliņi salikās īstajās vietās”, visas domas, idejas un sajūtas.. viss nonāca tur, kur tam bija jābūt. Un tieši tā arī radās ideja. Es īsti nevienam neteicu, tikai savai fotogrāfei, kas varētu pabildēt grāmatu. Un tad, kad grāmatas ideja bija pilnīgi izstrādāta manā galvā, es devu ziņu izdevējam.
Mums ir vērts gaidīt arī 3. grāmatu?
Šobrīd es trešo grāmatu noteikti neplānoju, bet atskatoties uz to, kā tas notika ar otro, es varu teikt, ka īstās lietas, īstie produkti un īstās idejas nāk tajā laikā, kad tam visam ir jāatnāk. Tāpēc mēs nevaram zināt kā un kad tas notiks. Bet, ja nu tomēr notiks, es būšu ļoti priecīga.
Blogs, 2 grāmatas, TV raidījums un pat susurdžemperi. Kādi ir plāni uz nākotni?
Plāni? Es gribu teikt, ka šajā gadā, pareizāk sakot, pagājušajā, ir tik daudz padarīts un tas viss ir darīts ļoti koncentrēti, un visas savas iedvesmas lietas un visi mani iedvesmas kaktiņi ir iztukšoti. Es biju ļoti noilgojusies vienkārši atgriezties savā virtuvē. Tas ir kā pēc ilga ceļojuma atgriezties mājās. Tāpēc es ļoti izbaudu to būšanu mazliet arī COVID laikā, kad nekur nav jāskrien, kad daudz ko var izdarīt attālināti. Es daudz laika varu pavadīt virtuvē, gatavojot, eksperimentējot un radot kaut ko jaunu. Šobrīd es, teiksim, izbaudu to, kas ir padarīts iepriekš. Bet arī top kaut kas jauns un interesants, par ko jau drīzumā uzzināsiet. Labas lietas notiek un man kopumā patīt domāt, ka viss, kas notiek, ir par labu!
“Lai nu ko, bet savu sapņu īstenošanas ceļā starp apkārtējo viedokļiem, padomiem un spriedumiem sadzirdi savu pārliecību par darāmo un turpini savā, ne citu izvēlētā virzienā!”