Autore: Anna Estere Rubule
Lai kā mums gribētos teikt, ka esam iekļaujoša sabiedrība, bieži vien viss slēpjas mazajās ikdienas epizodēs, ko mēs bieži vien neatceramies, bet atceras tie, kurus sāpinām. Turpinot LAMPA 2024 atskatu, ielūkosimies vēl vienā diskusijā. Šoreiz par invaliditāti.
Diskusijā par invaliditāti un iekļaujošu sabiedrību iesaistījās literatūrkritiķe Jūlija Dibovska, kā arī Linda Gražule – trīs bērnu mamma, audzina dēlu ar Dauna sindromu. Sarunu vadīja Līva Kukle, kura ikdienā veido raidierakstu “Pārāk daudz grāmatu”.
No trīs runātājām, vienai otru papildinot, kopā izskanēja trīs galvenie punkti sarunā par invaliditāti, kurus vēlos akcentēt: stereotipi, žēlums un labu vēlošie nodomi.
Ņemot vērā, ka diskusiju organizēja Biedrība “Dauna sindroms Latvija”, lielākoties piemēri tika minēti par bērniem un jauniešiem, kuriem ir konstatēts tieši šis invaliditātes veids, tāpēc tieši apskatīsim dauna sindroma stereotipus. Ir maldīgs uzskats, ka bērns ar dauna sindromu neko nevar, pat ārsti dod ceļvedi “Ko tavs bērns nevarēs”. Tā nav taisnība. Jo vairāk bērns darīs un mēģinās, jo vairāk viņš spēs. Tas attiecas uz daudzām, atšķirīgām invaliditātēm, jo šis stereotips ir par visiem, kuriem ir ikdienā ar šo stāvokli jāsadzīvo. Cilvēki ar invaliditāti tiek attēloti kā vārgi un nespējīgi, jo tas ir iekļauts pat pašā vārdā (invalid tulkots no angļu valodas nozīmē nederīgs). Patiesība ir tāda, ka katram cilvēkam ar invaliditāti, tā ir atšķirīga, un viņam ir individuālas spējas, ko var vai nevar pielietot. Daudzi cilvēki, pat ja ar invaliditāti, var iekļauties sabiedrībā, tāpēc mums kā sabiedrībai vajadzētu būt iekļaujošākai.
No PSRS laikiem ir palikušas bailes un citādā nesaprašana, jo tajos laikos bija pieņemts izlikties, ka viss atšķirīgais sabiedrībā neeksistē un tevi neskar. Šī iemesla dēļ ir palicis noliegums, kuru daudzi izpauž ar vārdiem un žargonu, piemēram, daunis, klibiķis, šizofrēniķis. Svarīgi piebilst, ka deminutīvi, kurus mums patīk lietot, nemainīs vārda nozīmi. Saucot cilvēku par “daunīti”, tas tik un tā būs aizskaroši un rupji. Tāpat būtu labāk lietot “cilvēks ar invaliditāti”, nevis “invalīds”, bet ir jaatceras, ka nevajag ieciklēties uz katru mazo vārdiņu, nepieciešams izvairīties no zākājošiem vārdiem. Tas ir labs sākums uz pieņemšanu.
Neskatoties uz stereotipiem, lielākā daļa cilvēku māk pieņemt cilvēkus ar invaliditāti, taču ar to rodas jauna problēma – labvēlīgie nodomi. Kad cilvēks, domājot labu, izdara pretēji. Citējot sarunas runātāju: “Tu nevari paķert cilvēku ratiņkrēslā un stumt viņu pāri ielai, tikai tādēļ, ka tu domā, tā būs labāk.”
Viens no lielākajiem piemēriem “labu vēlošam nodomam” ir pamācīšana. Piemēram, vecākus ar bērniem, kam ir dauna sindroms, pamāca kā šo bērnu audzināt, pat ja pašam nav pieredzes ar to. Ieteikumi no malas, ja pat pats neesi ar šo situāciju saskāries, runāšana par to, ko nezina, ir labu nodomu vadīta, taču rada pretēju efektu. Sakot cilvēkam ar cukura diabētu, “vienkārši neēd cukuru”, tu nepalīdzi.
Vēl, kas bieži nepalīdz, ir žēlums, kas valda sabiedrībā. Ir pieņemts, pat sociāli ieprogrammēts, just žēlumu pret cilvēkiem ar invaliditāti. Taču, ko dod žēlums, ja tu ar to neko nedari? Tu vari pateikt, ka jūti līdzi un tev žēl, bet ko tas dos? Citējot runātājas: “Nepieciešams emocijas pārvērst rīcībā”. Nevis vienkārši pasaki, ka tev žēl, bet pajautā, vai vari kaut kā palīdzēt.
Galvenokārt saruna diskusijas dalībniecēm grozījās ap vienu – pieņemšanu. Mēs nevaram izlikties, ka cilvēki ar dažādām invaliditātēm neeksistē. Šis cilvēks nepazudīs, tāpēc tiem, kuri vēl nemāk pieņemt, atliek vienīgi pieņemt un piedomāt par to, kā tu liec otram justies. Savukārt tiem, kas veicina iekļaujošu vidi, jāsaprot, ka, ja es to fiziski un mentāli varu, nenozīmē, ka pārējie arī to var.