“Mākslai vajag telpu” 2018.gada vasarā rīkotie izstāžu cikli “Skaņai vajag mākslu” apvienoja tautā zināmus mūziķus, māksliniekus un Latvijas Mākslas akadēmijas studentus. Tā bija vieta, kurā visas vasaras garumā varēja rast pierādījumu tam, ka Latvijai ir māksla, ar kuru lepoties. Katru gadu tiek dota iespēja piedalīties šajā projektā kā brīprātīgajam un man bija tā laime to darīt. Man uzticētais laiks bija Māra Ārgaļa, Golf Clayderman un Imanta Kalniņa izstāde, kas norisinājās jūlija beigās. Šis laiks uz mani atstāja ļoti pozitīvu iespaidu, tādēļ vēlējos uzzināt sīkāk par pasākuma tapšanu un norisi.
Raksta Agnese Pētersone
Madara Kvēpa, Latvijas Mākslas akadēmijas studente, “Skaņai vajag mākslu” pildīja scenogrāfa uzdevumu
Kāds bija Tavs ceļš līdz Latvijas Mākslas Akadēmijai?
Es iestājos Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā 6. klasē, tur sākās tas mans ceļš. Mana vecmamma no mammas puses ir apģērbu dizainere, šobrīd viņa uz līgavas kleitām vairāk orientējās, bet viņa bija man spēcīga ietekme, jo mani daudz auklēja un viņai vienmēr bija mājās visādas māklas grāmatas un gleznas, kuras viņa pati ir gleznojusi, tā bija tāda pirmā zemapziņas ietekme. Viņa arī ir studējusi Mākslas akadēmijā un tad viņa stāstīja par savu jaunību, man likās, ka viņas stāsts atšķiras no citu pieaugušo stāstiem par studijām, vai par tādu lielo cilvēku dzīvi. Viņas viena no meitām, manas mammas māsa tagad ir pa dizaina līniju aizgājusi augstā līmenī, dzīvo Berlīnē, bet viņa man vienmēr ir bijusi kā lielā māsa un mēs ar viņu pie tās vecmammas kopā dzīvojām. Viņa tajā laikā mācījās lietišķajos, kad es biju pavisam sīka, stājos Rozentāļu skolā un viņa arī bija tāda liela iedvesma, nesa no skolas mājās savus darbus. Tas man likās tik stilīgi, ka tu vari iet uz skolu un zīmēt, tā skola likās kā Cūkkārpa. Kamēr citi iet un mācās latviešu valodu, matemātiku, bet tu vari iet un zīmet izbāztus putnus. Tad bija tas mans Rozentāļu sākuma laiks, kur es, starp citu, iestājos uz knapiem četriniekiem. Manas abas radinieces, vecmamma ar mammas māsu sagatavoja mani pēdējā brīdī, ar ko es nelepojos, bet es tiku iekšā. Tad sekoja ļoti smags darbs, nu, tie Rozentāļi nebija nekāda baigā medus maize, jo tur bija ļoti daudz talantīgu cilvēku, kas mācījušies jau gadu ilgāk par mani. Tajā brīdī tur bija tīri tā tikai vizuālās mākslas – glezniecība, tēlniecība, grafika, arī multimediju mākslas, tā bija tāda ļoti laba, tehniska skola, tur ne ar vienu neauklējās, bet tajā bridī radās šaubas, likās, ka es tomēr nemāku gleznot. Varbūt tas manai bērna psihei bija mazliet par grūtu, jo mācības notiek paralēli parastajai skolai, likās, ka man patīk tā radošā vide, bet gleznot nē. Tad vidusskolā es aizgaju uz lietišķajiem, savas vecmammas pēdās, uz apģērbu dizainu. Tagad tā ir Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskola, lietišķie, tas ir žargons, kā tos agrāk sauca. Tur bija ļoti forši un man ļoti patika, ironiski ir tas, ka es aizgāju prom no glezniecības, bet tieši tur es atradu sevī glezniecību. Es sapratu, ka domāju par apģērbu kā par pasauli, kuru es gribu uzburt, kādi tēli tajā dzīvotu, attiecīgi, tā ārējā cilvēka čaula, tas kostīms. Tas apģērbs un šūšana gan man palika tā sekundāri, jo es sapratu, ka manī nav visas tās kvalitātes, kas būtu jāpiemīt apģērbu dizaineram, tāpēc es apzinājos, kas man patīk. Tur man parādījās tas mākslinieciskais, es beidzot sapratu, kas bija tas, ko visus šos gadus no manis gribēja Rozentāļos un tas bija maģiski. Tad es sāku arī pati mājās gleznot un visiem jau bija pieriebies, ka uz Ziemassvētkiem vienmēr dāvināju gleznas. Tad es iestājos Mākslas akadēmijas gleznošanas nodaļā un es esmu ļoti laimīga.
Kāds bija Tavs ceļš līdz “Skaņai vajag mākslu”?
Mans pasniedzējs Mākslas akadēmijā ir Kristians Brekte, mēs bijām sastrādājušies un mums bija radies ļoti labs kontakts, labi sapratāmies sarunās par manu mākslu un tad vasarā viņš mani uzaicināja, kas man bija liels pārsteigums.
Kā radās ideja par noformējumu?
Tur bija tā, ka daudziem scenogrāfiem radās vizijas vēl pirms bija dzirdēts skaņdarbs, man tā nebija. Man likās jocīgi sākt domāt par scenogrāfiju vēl nedzirdot darbu, ko Intars ir uzrakstījis. Es arī baigi pirms tam neiespringu, jo, ja nu es izdomāju vienu, Intars uzraksta kaut ko pilnīgi citu un tad nelīmēsies kopā. Tad maģija notika, kad es aizgāju un ierakstu studiju, kur Busulis ierakstīja skaņdarbu un viņš pūta trombonu, dziedāja un bija tā, ka viņam bija priekšā nolikta tā glezna un viņs uz to skatījās. Es sēdēju, skatījos uz to gleznu, skatījos uz viņu, tad atkal uz glenu un tad jau saka dzimt tā noskaņa par visu to kartupeļu talku. Tur jau nekādi kartupeļi nebija tajā gleznā, bet tad viņš sāka dziedāt par tiem kartupeļiem, stāstīt par tam savas ģimenes kartupeļu talkām, tad tas viss aizvēlās tādā kartupeļu tēmā. Kartupelis arī, manuprāt, ir tāds latviešu simbols ražīgumam.
Kādas bija problēmas, ar kurām Tu saskāries?
Īstenībā, viss, kas attiecas uz to procesu, notika ļoti raiti. Vienīgās problēmas, ar kurām ir saskāros, ir pašai savas – kaut ko izdomāt, izdarīt. Tā kā šis ir jauniešu žurnāls, kam mēs šo interviju veicam, tādēļ es vēlējos šo garo ievadu, es vēlējos teikt, ka bieži vien tās lielākās problēmas, par kurām īsti nerunā, ir noticēt pašam sev. Vajag pārkāpt sev pāri, jo man sākumā bija grūti pat pašai kaut ko uzskicēt, kad domāju par to, cik daudz tur būs cilvēku, žurnālistu, mediju un ko par mani padomās, ja man kaut kas nesanāks, tad taču būs pasaules gals, jo mans vārds jau ir iedrukāts plakātā. Tad tu saproti, ka ir jādara. Vienkārši sāc darīt un viss. Ideju es parādīju Kristianam, viņam tas likās forši, teica, kā ideju attīstīt, tad jau galvenais ir pašam sev noticēt, nebaidīties tās trakās idejas realizēt. Man jau pašai likās, ka man neļaus zemi izbērt pa visu to galeriju, bet beigās ļāva un, manuprāt, tas bija tas labākais, ka tur bija tā zeme. Būtībā, tikai pats sev var palīdzēt, nevajag nevienu ārēju faktoru, galvenais ir atbrīvoties un darīt.
Jānis Šipkēvics, projektā bija atbildīgs par mūziķu izvēli, kā arī ar grupu “Instrumenti” atklāja “Skaņai vajag mākslu”
Kā radās ideja par Skaņai Vajag Mākslu?
Mani kā muziķi vienmēr ir ļoti interesējusi vizuālā māksla un tas ir bijis būtisks iztēles un jaunu ideju avots, kur es, piemēram, smeļos un meklēju impulsus tam, ka rodas mana mūzika. Es zinu, ka es neesmu tāds vienīgais un es zinu, ka daudziem vizuālo mākslu pārstāvjiem skaņa un mūzika ir būtisks process tajā posmā, kad rodas vinu darbi, kas ir saistīti ar vizuālo mākslu, tāpēc man šķita ļoti loģiski un nepieciešami radīt tādu krustpunktu, kurš varētu parādīt to skaistumu un to daudzšķautņainību, kas rodas, kad sastopas īsti mūziķi ar īstu mākslu un īstiem māksliniekiem. Nezinu, vai tava paaudze to zina, manuprāt, tā mijiedarbība mūziķiem ar māksliniekiem, vispār tai starpdisciplīnu dzīvei ir bijusi daudz lielāka nekā mūsdienās, jo, manuprat, tagad mūzika ir viena pasaule, māksla ir cita pasaule, vismaz Latvijā. Mūzikiem ir savs tusiņš un māksliniekiem ir savs. Mana vēlme bija sakausēt tās enerģijas, kas rodas, kad mūziķi rada skaņu iedvesmojoties no mākslas un, savukārt, mākslinieki, šajā gadījumā scenogrāfi, rada darbus iedvesmojoties no gleznām, kas “Mākslai Vajag Telpu” gadījumā tās ir pēckara laika gleznas, kas šobrīd nav apskatāmas nevienā muzejā, tāpēc arī man šķita, ka tas ir ārkārtīgi interesanti, intriģējoši un tam arī ir liela pievienota vērtība, jo tas parāda mākslu, kurai šobrīd nav piemērota muzeja, kur tas būtu apskatāms, jo LNMM parāda 1/5 vai 1/10 daļu no tās bagātības, kas mums ir, sākot no Džemmas Skulmes līdz Pauļukam, Pinnim utt. Tāpēc tas man bija būtiski, varbūt mazliet dot savu artavu, lai tas ledus sāk lūzt.
Kā jums veicās ar skaņdarba rakstīšanu?
Mums bija pirmās divas nedēļas un likumsakarīgi mēs sadarbojāmies un to galveno impulsu ķērām no Džemmas Skulmes, jo mūsu albums “Atkala” ir radies kopdarbībā ar Džemmu, viņa ir radījusi mākslas darbus albumam “Atkala”. Šī bija pilnīgi jauna veida satikšanās, jauna veida process, kā radīt. Šajā reizē mēs vistiešākajā vērā ņēmām gleznu kā partitūru un gleznas oriģināls atbrauca pie mums uz studiju un mēs to vērojām un kā no notīm skatoties šajā gleznā spēlējām skaņdarbu, ta bija tada klaja ainava ar baltu putnubiedēkli, kurš vienlaikus ir gan ļoti bāls un tukšs, bet tajā pašā laikā tāds svaigs, tīrs un iedvesmojošs. To trauslo balansēšanu starp to tīrību un tukšumu mēs centāmies nofiksēt mūzikā, tā skaņu glezna radās.
Kādas ir atziņas, kuras Tu guvi pēc šī projekta?
Tad, kad notiek sastapšanās, tad daudzi ir priecīgi par to atklājumu, ka blakus tev dzīvo ļoti daudz domubiedru, to uzsvēra gan mūziķi, kas iepriekš nebija strādājuši šādā žanrā un varbūt arī nebija pazīstami ar tiem, vai citiem mākslas darbiem, mākslas pasauli un tieši tāpēc es arī uzrunāju nevis mūziķus, kuri strādā eksperimentālā žanrā, bet tos, kuri strādā ar lielām cilvēku un enerģijām un vairākiem mūzikas žarniem, kā “Prāta Vētra”, Intars Busulis, Vestards Šimkus, “Mumiy Troll”, kas ir ārkārtīgi spēcīga rokgrupa un leģendāra grupa no Krievijas un Imants Klaniņš arī radīja jaunu skaņdarbu, kas, man liekas, vispār ir milzīgs notikums un šie visi autori, kuriem arī pagājušais gads ir bijis ļori spēcīgs un intensīvs un ļoti enerģijas piesātinats, kuri joprojām ir savā radošajā zenītā. Man bija milzīgs prieks kopā ar visiem sadarboties gan mums radīt skaņdarbu, ka arī m an bija milzīgs pagodinājums, ka visi šie mūziķi piekrita un uzticējās manam aicinājumam, kā arī man ir milzīgs prieks par titānisko darbu, kuru izdarīja Katrīna Jaunupe un fonds, lai tas vispār notiktu un tas ir ļoti būtiski arī turpināt šo ceļu, es ceru, ka tas ir iesākums kaut kam būtiskam.
Katrīna Jaunupe, fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja
Kā radās ideja par “Skaņai vajag mākslu”?
Laikam pirmais atskaites punkts ir Jānis Šipkēvics, kas ir arī daļa no “Mākslai vajag telpu” komandas, tāds kā padomdevējs un atbalstītājs. Vēl mēs vienmēr gribējām paplašināt tos medijus, strādāt ne tikai ar vizuālo mākslu, bet vēl meklēt citas, ko var savienot. Tā laikmetīgās mākslas burvība ir tā, ka viņa nojauc robežas un šobrīd ir pat grūti pateikt, vai tā ir deja, vai performance, vai vēl kaut kas. Līdz ar to mēs gribējām radīt kaut ko interesantu un tā kā Jānis padeva ideju, ka mūziķi varētu interpretēt kādus vizuālās mākslas darbus, tieši pēckara perioda darbus. Parādīt, kā māksla mūs ikdienā iedvesmo, cik daudz tā atsaucas mūsu ikdienā, kādus impulsus tā dod. Mēs šai idejai pieķērāmies un tādā veidā radās šis koncepts. Ta arī ir veids, kā uzrunāt gados jaunāku auditoriju, pievērst to cilvēku uzmanību, kas ikdienā varbūt nepievērš tik lielu uzmanību mākslai. Tā veidojās 6 starpdisciplināras multumediālas izstādes, kur vizuālā māksla mijiedarbojās ar mūziku un tas viss tika savienots ar scenogrāfijas palīdzību un scenogrāfiju veidoja jauni un talantīgi Latvijas Mākslas akadēmijas studenti.
Kā tika izvēlēti mūzikas mākslinieki?
Mēs vēlējāmies tādas pārbaudītas vērtibas, visiem labi pazīstamas un arī tos, par kuriem mēs zinām, ka viņiem būtu interesanti šo uzdevumu viekt un viņi būtu atsaucīgi. Izvēle bija grūta, jo mums ir ļoti daudz lielisku mūziķu, taču šo lēmumu mēs uzticējām Jānim Šipkēvicam, jo viņam ir daudz lielāka pieredze šajā medijā, nekā mums.
Ar kādām problēmām projekta laikā saskārāties?
Ja neskaita laika un naudas trūkumu, kas ir vienmēr, īsti nekādas problēmas nebija, jo mūziķi iesaistījās un atdevās šim projektam par visiem 100%, viņi brauca, skatījās mākslas darbus, brauca un studiju, veidoja savas interpretācijas, līdz ar to nekādas problēmas nebija. Protams, laika ierobežojums, ņemot vērā, ka viņiem visiem ir diezgan aizņemts grafiks, viņi ir atpazīstami ne tikai Latvijā, bet arī ārpus Latvijas robežām, tādēļ lielākā problēma bija laika menedžmets, bet viņi atrada mums laiku, par ko mēs esam ļoti pateicīgi.
Kāda ir Tava spigtākā atmiņa no projekta?
Katra izstāde bija citādāka un vienlīdz laba, man katra izstāde bija vienlīdz liels piedzīvojums, citādāks, bet tas kā ar ceļojumiem, grūti pateikt, kura valsts tev labāk patika. To nevar pateikt, viņā katrā ir tā sava specifika, savs noslēpums, kas tevi aizkustina. Katra atklāšana bija spilgts notikums, Intars Busulis ar savu atvērtību, ieinteresētību un improvizāciju, viņs atklāšanā mums tiešām noimprovizēja un nodziedāja, tas, ka “Mumiy Troll” un Vestards Šimkus no 5 darbiem izvēlas 3 vienādus, tas ari liekas jocīgi, jo pilnīgi divas dažādas mentalitātes, Imants Kalniņš, Instrumenti, tas paši par sevi, viņi paši ir kā mākslas darbs. Tas, kā mēs iekārtojām telpas, vedām iekšā smiltis Madaras Kvēpas izstādē, taisījām kartupeļu vagas, vai Jāņa Kraukļa un “Prāta Vētras” izstādē mēs katru mazo akmentiņu griezām ārā. Vai autoru vakari, kur mēs visi runājām par māksliniekiem, kaut vai vakars, kur mēs satikām Rūdolfa Piņņa meitu, vai Māra Ārgaļa sievu, kas pastāsta kaut kādas tās nianses, kuras neviens cits nezina, tas tiešām ir ārkārtīgi interesants un aizraujošs process un es ļoti ceru, ka šogad būs vēl lielāka interese. Tā burviba ir tā, ka šajos vakaros ir nepiespiestā atmosfēra, kur katrs var uzodot sevi interesējošus jautājumus un nejusties muļķīgi, vai neērti. Gan mūziķi, gan mākslinieki vienmēr ir gatavi atbildēt, vai vienkārši parunāties, manuprāt, tas ir tāds vērtīgs projekts. Man pašai ir milzīgs gandarījums.
Vai Tev ir kāda atziņa no šī projekta?
Mākslai vajag telpu! Kaut vai Busulis arī atklāšanā teica, ka ja viņa draugiem teiktu “Busulis un māksla”, tad tas liktos kaut kas nesavienojams, bet viņš iegāja tadā azartā, ka bija viens no aktīvākajiem, kas iesaistījās, līdz ar to mana atziņa ir tā, ka nevajag baidīties, vajag riskēt! Māksla tiešām var ieinteresēt un ieraut, padarīt jūsu dzīvi interesantāku, katrā izstādes atklāšanā ir kāds cilvēks, kas to spilgti apliecina, kas tiešām ir ieguvis kaut ko jaunu un interesantu no šī. Vēl man ir atziņa, ka mums ir lieliski un nesavtīgi mūziķi un mums ir ārkārtīgi talantīgi jaunie mākslinieki, tā ir vēl viena mana milzīgā atziņa. Trešā atziņa varētu būt tā, ka man ir brīnišķīga komanda, ka ne tikai jaunie mākslinieki mums ir brīnišķīgi un nesavtīgi, bet arī studenti un jaunieši no citām augstskolām. Mēs katru gadu izsludinām pieteikšanos brīvprātīgajiem un mums katru gadu arī piesakās jaunieši, kas bez atlīdzības, vien sava prieka dēļ iesaistās par visiem 100%, palīdz, nekad nekas nav grūti, nekas nav nokavēts. Līdz ar to man ir vēl viena atziņa, ka mums tiešām aug brīnišķīga jaunā paaudze, par kuru man ir lepnums un prieks.