Grupa CARNIVAL YOUTH aizgājušo gadu pamatoti var saukt par ļoti veiksmīgu. Viņi saņēma European Border Breakers Award balvu par panākumiem ārvalstīs un pavisam drīz pēc tam, pavasarī, klajā laida savu otro studijas albumu Propeller. Pēc viesošanās koncertos un festivālos Eiropā un ārpus tās gada nogalē grupa koncertēja visā Latvijā, tādējādi noslēdzot sava jaunā albuma koncertturneju.
Puiši ir uz viļņa! Un sarunas laikā saprotu, kas ir viņu panākumu pamatā – fortūnas un talanta draudzībai kā gaiss ir vajadzīgs vieglums.
Intervijas laikā puišiem bieži pārjautāju: «Jūs nopietni?» Gan tad, kad Edgars stāsta leģendu par grupas nosaukuma rašanos (viņam to kādā alā pačukstējis no pudeles iznācis džins), gan tad, kad Emīls grupas menedžmenta komandu raksturo ar divciparu skaitli. Un nopietnu seju, acīs skatoties! Pēc laika gan viņu slēptos smīnus atpazinu, bet tas dzīvīgais, asprātīgais un sirsnīgais humors man ātri vien lika saprast, ka jaunie mūziķi, lai gan ļoti talantīgi, nav zvaigžņu slimības skarti. Arī Emīla stāsts par to, kāpēc viņi ir karnevāla puiši, to apstiprina. «Jau viduslaikos karnevāls bija vieta, kur sabrūk hierarhijas, kur princeses varēja satusēt ar zemniekiem. Un svinēt dzīvi. Svinēt visi kā līdzvērtīgi.»
Šo tikšanos kārtojām trīs nedēļas. Ar ko tieši tagad esat tik aizņemti?
Edgars: Mums novembrī bija Latvijas turneja ar septiņiem koncertiem. Pēc 26. novembra Rīgas koncerta devāmies uz radošo nometni.
Emīls: Nu, no sākuma uz Beļģiju aizbraucām (smejas).
Edgars: Jā, Beļģijā vēl bija divi koncerti. Un, ja turneja skaitās no diviem koncertiem, tad tiešām – pirms radošās nometnes bijām turnejā Beļģijā. Bet tad gan braucām uz laukiem.
Emīls: Tāpēc ir forši, ka menedžments sakārto loģistikas pusi. Prāts lēnām dzēš visu, kas bijis vakar un aizvakar, lai būtu šodien un skatītos uz rītdienu.
Jums aiz muguras ir liela komanda, tiesa? Par «krustmāti» Gunu Zučiku zina teju visi, bet viņa noteikti nav vienīgā.
Edgars: Kādreiz bijām tikai mēs četri un menedžere Guna Zučika, bet tagad Guna ar Līvu kopā ir nodibinājušas savu menedžmenta firmu Every Little Thing, un viņām ir pievienojies arī grupas turnejas menedžeris Henriks.
Emīls: Henriks ir mūsu bijušais klasesbiedrs. Un vēl ir skaņotājs Pēteris. Tad nu sanāk, ka esam astoņi.
Par radošo nometni. Tas ir laiks pēc turnejām, kur ģenerējas jaunas, svaigas idejas?
Emīls: Šis bija ilgākais periods grupas vēsturē, kad mēs nebijām atraduši laiku radīt kaut ko jaunu. Šādās nometnēs daudz runājam, apmaināmies idejām par to, kā gribētu, lai dziesmas skan, un arī vienkārši spēlējam, skatāmies, kas nāk ārā. Cenšamies atslēgties no ārpasaules.
Edgars: Jā, gadu vai pat vairāk mums šāda nometne bija izpalikusi.
Vai vienmēr pēc plāna un pasūtījuma var radīt ko jaunu?
Edgars: Tik ilgi nebijām tikušies, ka visiem bija sakrājušās kādas «skices».
Emīls: Nav jau tāda pasūtītāja, kurš pasaka, kad kam ir jābūt gatavam. Mums pašiem prasās radīt jaunu mūziku, lai ir interesantāk. Turnejās, kad katru dienu jāspēlē, – jo lielāks raibums un vairāk dziesmu, jo foršāk.
Jums visiem ir 21 gads, Aleksim 22. Puiši, es nevaru nepajautāt – vai šo visu savienojat ar augstskolu?
Emīls: Mēs pirms pāris gadiem pabeidzām vidusskolu un bijām nezināmā priekšā.
Edgars: Mēs jau bijām izdevuši savu pirmo albumu, sākām tūrēt, un intereses pēc es izdomāju iestāties augstskolā. Un, lai gan Latvijā īsti nav programmas, kas mani interesētu, man draugs ieteica ģeogrāfus, tā nu es iestājos Latvijas Universitātē. Arī Aleksis nākamajā dienā iestājās ģeogrāfos. Nu, divas nedēļas vai mēnesi mēs uz lekcijām gājām aktīvi. Tad sekoja trīs nedēļu gara turneja, tad bija pirmā Latvijas turneja, un pakāpeniski mēs to skolu kaut kā atstājām.
Emīls: Viss vēl ir priekšā, gan jau būs kāds brīvāks brīdis, kurā paspēsim aiziet uz skolu. Bet pagaidām ikdiena šķiet gana interesanta un izglītojoša.
Ko vecāki par to saka?
Emīls: Nu, neko (smejas). Kamēr tas motors rūc, mums ir jāriskē! Viņi ir par to, lai mēs darītu to, kas mums patīk, būtu laimīgi un nesēdētu uz vietas.
Edgars: Mēs jau arī gribētu izglītību, tik vēl nav sanācis. Bet, zini, tagad arī mainās laiks augstskolu svarīguma ziņā. Mums kādi 80% draugu ar pirmo skolas izvēli aizšāva garām. Izstājās no skolas, tagad kaut kur strādā, vēl nav saņēmušies iet tālāk.
Emīls: Bet mums ir ļoti paveicies, jo zinām, kas mums patīk! Ir tik daudz vienaudžu, kas to nezina. Un tad nekas cits neatliek, kā šaut un riskēt.
Kāda vispār ir tā dzīve no turnejas uz turneju?
Edgars: Es reiz runāju ar mūziķi Shipsea, un viņš teica, ka mums no Latvijas kā grupai vienīgajiem ir tāda pieredze būt turnejā vidēji trīs nedēļas. Tā ir ļoti liela braukāšana, katru dienu no trim līdz piecām stundām. Citreiz pat deviņas un divdesmit stundas. Mums ir bijusi arī turneja cauri desmit valstīm ar kādiem 25 koncertiem mēnesī un ļoti lieliem pārbraucieniem.
Emīls: Ir tā, ka turneja sākas jau ar plānošanu labu laiku pirms kāpšanas busiņā. Pirmie turnejas koncerti tiek pierezervēti jau gadu vai pusgadu pirms tās sākuma. Loģistika ir diezgan sarežģīta, bet mūsu menedžmenta komanda sarunā koncertus tā, lai starp tiem ir iespējams aizbraukt no vienas koncertvietas uz citu.
Edgars: Katru dienu līdzīgas darbības, viens un tas pats. No rīta pieceļamies, paēdam brokastis, braucam konkrētās stundas, tad uzkrāmējamies uz skatuves, uztaisām skaņas pārbaudi, tad seko vakariņas, tad nospēlējam koncertu, tad visu krāmējam busiņā, braucam uz viesnīcu vai hosteli, un atkal viss no gala.
Vai jau zināt, kur dodaties gada sākumā?
Emīls: Jā, par koncertiem mēs uzzinām jau laikus. Janvārī, piemēram, pirmo reizi brauksim uz Skandināviju.
Edgars: Mēs brauksim arī uz Poliju, Slovākiju un Čehiju, to es zinu. Tur esam bijuši. Un martā mēs braucam uz Ameriku! Tas ir svarīgs check point.
Marta brauciens jums nebūs pirmais brauciens uz Ameriku. Pērn septembrī bijāt Ņujorkā. Kādi iespaidi par Ameriku – visu sapņu zemi?
Emīls: Man ar Edzi tikko bija palicis 21 gads, varējām droši tikt visos klubos un bāros. Vienā arī satikām aktieri Bilu Mureju (Bill Murray), kuram nu ir mūsu plate, – ideāli!
Edgars: Vietējie mums teica, ka Ņujorka neskaitās Amerika, tāpēc kopējo ASV garšu tā līdz galam nesajutām. Tur visi ir baigie sportisti, ēd veselīgi, visur nopērkami organiskie un bioloģiskie produkti. Mēs speciāli aizgājām iečekoties uz McDonald`s (puiši smejas). Ņujorkā ir veselīgi cilvēki un ļoti lielas mājas!
Emīls: Neliels kultūršoks. Lielas mājas, lielas ielas, dzeltenie taksīši. Forša gaisotne – radoša, dzīvelīga un iedvesmojoša.
Edgars: Un tomēr dīvaini, jo visi runāja tādā angļu valodā, kādā tu saproti un arī runā. Ne kā Anglijā vai Skotijā – vispār nereāli sarunāties. Un vēl ir sajūta, ka te jau esi bijis, jo pazīsti konkrētas Ņujorkas vietas no filmām.
Kopā pavadāt ļoti daudz laika. Kā spējat cits citam neapnikt?
Emīls: Jā, tā ir laba skola, kā sadzīvot ar cilvēkiem, tik intensīvi esot kopā visu laiku. Pirmajā turnejā bija diezgan grūti, mēs bijām pārguruši. Nogurdina gan braukāšana, gan spriedze, kas aug, tad kaitina pat mazas lietas. Tā ir tāda ego spēle. Jāiemācās to visu atlaist.
Roberts: Mūzikā viena no aizraujošajām lietām ir tāda, ka visu tās pasauli var turpināt apgūt visu dzīvi un lēnām izkopt gan tehnisko, gan stilistisko pusi. Jo vairāk to darām, jo vairāk saprotam, ka ir tik daudz vēl, ko apgūt un izpētīt. Galvenais ir mēģināt un eksperimentēt, kā jau visās radošajās jomās. Tas tik viegli neieved rutīnā.
Edgars: Ir jāiemācās neuztvert visu pārlieku nopietni, jo tu jau zini, ka viņam tas kašķis ir tā paša iemesla dēļ, kāpēc tas ir man.
Zinu, ka profesionāliem sportistiem blakus lielajam un svarīgajam sportam ir vēl kāds sporta veids, lai nesajuktu prātā. Kas jūs vēl aizrauj paralēli mūzikai?
Emīls: Mūzika patiesībā ir ļoti daudzpusīga. Tu vari sastrādāties ar videoklipa veidotājiem, albumu dizaina veidotājiem un māksliniekiem, arī ar kvantu fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu esam sadarbojušies. Mūzika ir daudzsfēraina, grūti tajā nogurt.
Edgars: Mums katram ir kādas lietas. Mums ar Emīlu tas ir sports – skeitojam un snovojam.
Roberts: Es savukārt kādus astoņus gadus nodarbojos ar golfu. Ozo golfa klubs atradās diezgan tuvu mājām, un agrāk tur bija ļoti veiksmīgi sponsorēta jauno spēlētāju iesaistīšana šajā sporta veidā. Pamēģināju, un uzreiz iepatikās. Diezgan ātri aizspēlējos līdz Latvijas junioru izlases sastāvam, kas deva dažādas priekšrocības, arī paceļot pa sacensībām dažādās ārvalstīs. Golfa laukumā pavadīju sešas dienas nedēļā. Forši – svaigs gaiss, skaista daba, smieklīgi draugi. Un, ticiet vai ne, bet arī adrenalīns – brīdī, kad tā lieta sāk sanākt! Tas, ka golfs ir opīšu sports, ir ļoti nepareizs priekšstats. Taču tagad, kad mūzika uzņēmusi tik lielus apgriezienus, uzspēlēt sanāk ļoti reti. Sevi izklaidēju un izglītoju ar filmām, seriāliem, dažādiem rokdarbiem un grāmatām.
Varbūt galvu izvēdināt palīdz citi cilvēki? Starp citu! Gatavojoties intervijai, guglē ierakstīju «Emīls Ka..» Kā jums šķiet, kas man izleca?
Edgars: Snovborda video?
Nē, «Emīls Kaupers draudzene»!
Emīls: Nopietni?! Vāu… (smejas).
Meitenes ļoti interesēs – jums ir laiks attiecībām?
Edgars: Ļoti labi, paldies par šo jautājumu. Tātad, meitenes, mēs visi esam laimīgi precējušies (visi smejas).
Emīls: Saviem mīļajiem cenšamies pievērst tik daudz uzmanības, cik varam, bet noteikti tas ir par maz.
Tātad esat aizņemti?
Edgars: Zini, kā bija ar The Beatles? Džonam Lenonam, kad viņš apprecējās ar savu pirmo sievu Sintiju, menedžments ļoti ilgi neļāva to nevienam teikt.
Skaidrs. Fanu dēļ šis jautājums paliek atklāts. Vai par jums korekti būtu teikt, ka mūzika jums ir asinīs?
Emīls: Nav ne jausmas. Kad mēs sākām ar mūziku nodarboties, tajā vecumā tu neanalizē mūziku. Ir jautri, un tu vienkārši «mauc».
Edgars: Mēs ar brāli gājām mūzikas skolā, tad papildus privātstundas ņēmām – es mācījos spēlēt ģitāru, Emīls bungas. Bet nopietni mūziku mēs neuztvērām līdz brīdim, kad mums bija grupa.
Un kā ir ar lomām grupā? Vai dalāt, kurš raksta mūziku, kurš melodijas?
Edgars: Nē, mēs tā nedarām. Parasti kādam ir pirmā ideja, bet mūziku rakstām visi kopā. Strukturējam, pārdomājam visu kopā.
Emīls: Tas ir baigais kompromiss – atrast to vidusceļu, lai patiktu visiem. Visi satiekamies, un…
Edgars: Strīdamies (puiši smejas)!
Emīls: Daudz diskutējam. Ļoti svarīgi tādos brīžos ir mācēt labi argumentēt un zināt, kāpēc tieši tas un tā ir jāspēlē.
Edgars: Un to mums ir iemācījis mūsu producents. Ja mēs savu ideju pamatot nevaram un ierakstu studijā čalis domā – jā, tā partija nav pārāk laba – un pārliecina, ka tas neder, tad tās partijas spēlētājs pieņem: labi, es izdomāšu ko citu.
Jūsu darbošanās pieci gadi bijuši ļoti veiksmīgi. Tikai uz augšu! Un tomēr – vai varat izcelt kādu īpašu tikšanos, balvu, koncertu, kas, jūsuprāt, to jūsu veiksmi nodrošināja?
Emīls: Jau pieci? Vāu! Nujā, 2011. gada rudenī satikāmies ar Robertu, un 2012. gada aprīlī jau ar Aleksi mums bija pirmais koncerts..
Edgars: Patiesībā vairākas lietas notika īstajā laikā un vietā. Mums pašā sākumā menedžmenta nebija. Kad izdevām singlu Never Have Enough, kāds džeks no Dānijas mums uzrakstīja, ka šo dziesmu varētu izmantot Carlsberg alus reklāmai. Tad mēs sapratām, ka mums vajadzīgs kāds, kas kaut ko saprot. Tā bija Guna, kas arī vadīja šīs pārrunas. Tam sekoja grupas Instrumenti iesildīšana koncertzālē Palladium. Un turpat mēs satikām Gati Zaķi, nu jau mūsu producentu. Tad nākamais lielais pakāpiens bija iespēja spēlēt uz Nordea skatuves Positivus festivālā. Ir bijuši daudzi svarīgi pakāpieni. Un viens no pēdējiem ir EBBA balva, kas mums pašiem bija pārsteigums.
Emīls: Arī visas pirmās reizes, koncertējot ārzemēs, bija foršas pieredzes, kas noteikti bruģēja ceļu uz nākamajiem panākumiem.
Roberts: Vēl gribētu pieminēt koncertus Kamdentaunas klubā KOKO Londonā. Vienu reizi mēs tur uzstājāmies kā iesildītāji, taču pirms pusgada bijām kā galvenie mākslinieki NME Club Nights ietvaros, kas ir ļoti big deal visām jaunajām grupām, it sevišķi čaļiem no Austrumeiropas, kas tikai palēnām un skudru solīšiem integrējas milzīgajā Rietumeiropas mūzikas pūznī.
Minējāt EBBA balvu. To pasniedz par sasniegumiem ārpus savas valsts. Kā tik daudz fanu ieguvāt ārpus Latvijas?
Edgars: Par EBBA balvu. Tas algoritms ir tāds, ka to piešķir par veiksmīgu debijas albuma iznešanu ārpus savas valsts, par radio air play un koncertiem – tur viss kopā summējās. Bet mūsu vislielākais pārsteigums bija skatītāju simpātiju balva People’s Choice, ko ieguvām mēs. Tas bija šoks! Jo tur bija lielas grupas kā Years & Years, vācu producents Robins Šulcs (Robin Schulz), kam Youtube ir 200 miljoni skatījumu.
Emīls: Jā, arī sociālie mediji mūsdienās ir ļoti svarīgi, uzrunāt publiku caur sociāliem tīkliem.
Edgars: Tāpat vietas, kur tu spēlē, tas, cik prestiži ir klubi, arī nodrošina publiku, savus potenciālos fanus.
Emīls: Mēs mēģinām ar faniem jokot, visus bučojam (smejas).
Vai jūs esat pirmie no Latvijas, kas saņēmuši EBBA balvu?
Edgars: Mēs esam pirmie no Latvijas, kas vispār piedalījušies! Baltijā balvu dabūjuši vēl tikai igauņi Ewert and The Two Dragons.
Emīls: Bet šis ir milzīgs menedžmenta nopelns! Mēs tur mazo pirkstiņu tikai pielikām.
Kā jūs kopumā vērtējat savas grupas veiksmi?
Emīls: Galvenais ir tas, ka esam labi draugi. Mums ir interesanti, vienmēr ir, par ko parunāt. Kopā pavadām laiku arī ārpus grupas darbiem. Un nu jau turnejās esam seši, sarunu loks paplašinās.
Edgars: Es patiesībā domāju, ka Latvijā jaunajiem mūziķiem nav nemaz tik grūti izsisties. Nu, nav mūsu tik daudz te, Latvijā. Ja tu aizsūti kaut vai uz radio savu dziesmu un tā būs laba, to spēlēs vēl un vēl.
Vai jums ir svarīgs Edgara un Emīla tēta profesionālais viedoklis, ko viņš par jūsu darbību domā?
Emīls: Viņš vienmēr ir teicis, lai ejam savu ceļu un to, ka mēs noteikti pieņemsim pareizos lēmumus.
Edgars: Un mēs arī pārstāvam dažādus mūzikas žanrus. Nevar jau salīdzināt.
Emīls: Bet tik un tā ir forši dzirdēt viedokli un arī labu kritiku.
Vai jums kā grupai ir mērķis? Kurp dodaties?
Emīls: Mēs kāpjam pamazām, bet galvenais ir neapstāties.
Edgars: Bet ir tādi tīri personīgi mērķi, kur grupa var palīdzēt. Piemēram, gribam Polijā uzspēlēt festivālā Open Air, jo tur spēlēs grupa Radiohead. Lai redzētu viņus. Nav jābrauc pašiem un par biļeti jāmaksā (visi smejas).
Emīls: Sapnis ir apceļot pasauli, darot to, ko mīlam, taisīt foršu mūziku un neuztraukties par to, ko nevajag uztvert nopietni.
Kā tas sākās?
Emīlam un Edgaram grupa jau bija deviņu gadu vecumā. Ar nosaukumu Žirafes. Sasnieguši savas karjeras virsotni, spēlējot arī savas trīs radītās dziesmas gan Vērmanes dārzā, gan Latvijas Nacionālajā teātrī, puiši piedzīvoja arī savas mazās grupas izjukšanu. Edgars un Emīls sāka mācīties Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, kur satika Robertu. Tā viņi pusgadu spēlēja trijatā, līdz pienāca pirmais koncerts. Un dienu pirms koncerta puiši saprata – vajadzīgs basģitārists, un pieaicināja Aleksi. Tā nu viņi no 2012. gada aprīļa joprojām spēlē četratā.
Bet, ja skatāmies dziļāk, tas mūzikas iedīglis katrā no viņiem meklējams daudz agrāk – kad puiši sāka iet mūzikas skolās un apgūt instrumentu spēles prasmi, arī dziedāšanas prasmi. Aleksis, piemēram, ģitāras un basa pārvaldīšanu iemācījās pašmācības ceļā.
Pēc septiņiem gadiem es sevi redzu, kā…
EMĪLS – Ērgli.
EDGARS – Lidoju savā mašīnā cauri industriālajiem daudzdzīvokļu tuneļiem, klausos 7D audiogrāmatu un dzeru kafiju no pirksta galiņa.
ROBERTS – Tas sanāk 28 gadu vecumā… Galvenais, lai prātu un dvēseli nodarbina tas, kas aizrauj. Lai nu kurā pasaules vietā attapsimies, manuprāt, nodarbošanās ar jaunradi ir mans galvenais aicinājums. Tad arī viss būs kārtībā. Jādzīvo uz pilnu klapi. To, ka mēs nenovecosim, esam jau pieņēmuši par zināmu faktu, tādēļ arī parakstāmies ar nosaukumu Jaunības karnevāls.
