“Mēs katrs esam eņģelis ar vienu spārnu,
un lidot varam tik, kad apskaujam kādu.”
No 1. marta Latvijas kino ir skatāma režisores Alises Zariņas debijas filma “Blakus”. Tās burvība slēpjas vienkāršībā, un filmai piemīt īpašs vieglums, miers un liegs mākslinieku bezrūpības šarms, turklāt – viss ir tā, kā tas ir. Luīzes (Anta Aizupe) un Kaspara (Āris Matesovičs) sevis meklējumu un attiecību ceļojums sākas svelmīgā vasaras dienā, braucot uz Jāņu svinībām.
Raksta: Martina Vaivode.
Filma atklājas trīs segmentos – pirmajos, otrajos un trešajos Jāņos. Meklējot glābiņu no apnicīgā darba un rutīnas, ceļā uz Līgo svētkiem pie dabas Luīze satiek Kasparu, kurš savukārt bēg no savām nogurdinošajām attiecībām. Neskatoties uz Luīzes pretošanos Kaspara flirtam, pēc gada – nākamajos Jāņos – viņi jau ir pāris, taču trešajos jau atkal piezogas zināma attiecību rutīna, nogurums, greizsirdība un šaubas…
Lai gan filmas sākumā ir cerība, kā tā aizvedīs skatītājus un abus tēlus metaforiskā ceļojumā, līdz ar tēlu bēgšanu no savām līdzšinējām dzīvēm, kas ir būtisks ceļa filmu žanra elements, jābilst, ka īsti nezinu, no kurienes ir radusies ideja šo filmu kategorizēt kā road movie. Manuprāt, dzeltenais fordiņš, aizskartie eksistenciālisma jautājumi un citi saskatāmie elementi vēl neieraksta “Blakus” šā žanra ietvaros. Tā kā žanrs iemieso raušanos pēc brīvības un izlaušanos no skaudrām sociālām un vispārpieņemtām normām, neizjutu līdz galam pārliecinošu protestu jeb tēlu pieņemtus radikālus mērus, lai kardināli ko manītu. Tieši šis pieņēmums radīja nelielu vilšanos, tā kā no filmas gaidīju nedaudz citas izjūtas, nedaudz citu draivu.
“Varbūt mums vajadzētu sākt krāt “Rimi” uzlīmes?”
Šī filma nevarētu būt vēl latviskāka! “Blakus” ar veselīgu pašironiju ir stāsts par mums, un tās pievilcīgums ir spējā identificēties un saskatīt sevi. Dialogi un notikumi ir mums tik pazīstami, tik tuvi, ka vietām klišejiskie un tomēr trāpīgie joki liks pieķert sevi smejamies vai vismaz ar muļķīgu smaidu uz lupām. Un it nemaz nav jābūt savos trīsdesmit, lai tvertu šīs paaudzes pieredzes kodus un pasaules skatījumu, – arī astoņpadsmit gados filma šķiet ne mazāk personīga un īsta. Tāpēc, manuprāt, filma vairāk reflektē mums (arī jauniešiem) piemītošo un pazīstamo šodienas latviskumu, ne tik daudz konkrētās paaudzes šķērsgriezumu.
Scenāristes ir veiksmīgi izvairījušās no Latvijas kino nereti raksturīgās valodas neveiklības, un, runājot par “Blakus” pēdējo gadu Latvijas kino kontekstā, filma neapšaubāmi saņem pluspunktu par organiskumu, un par to jāuzteic abas scenārija līdzautores Alise Zariņa un Marta Elīna Martinsone. Dialogi ir ne vien dabiski, bet arī gana spēcīgi un saturīgi, lai noturētu skatītāja uzmanību, jo tieši tajos tiek balstīta notikumu attīstība. Arī ņemot vērā ierobežotos resursus un tehnisko nodrošinājumu, filma kopumā ir visnotaļ veiksmīga, un varbūt pat savā ziņā “Blakus” šarms un īstums ir tieši filmas mazā budžeta nopelns.
Saule, svelme, zaļie meži un pļavas, saulrieti, saullēkti un cukurvates rozā debesis. Pēc garās ziemas košās krāsas un vasara ekrānā spēlējas ar latvieša jūtām, liek sajust vasaras smaržu tā, it kā tā būtu jau tepat ap stūri. Te arī lieliski izvēlētais skaņu celiņš – Čipša un Dullā jaunā viļņa šlāgeris – liek ar smaidu atcerēties bezbēdīgas vasaras naktis un dejas līdz rīta gaismai. (Brīdinājums: pēc filmas uzreiz var sagribēties šerbetu un pomelo!) Taču arī ar visu saulaino, romantizēto vizuālo pasauli interpretācijai atvērtais nobeigums tomēr filmas pēcgaršai piedod arī savu rūgtumiņu. Kā jau tas mēdz būt pa īstam… Jo stāsts nav par kaislīgu un neprātīgu mīlestību, bet gan sevis meklējumiem, pieaugšanu un izvēlēm reālā dzīvē.
Foto: Marta Vītola
