The Ludvig, или Екабс Лудвигс Калманис, всего лишь одной песней, в возрасте всего 16 лет, уже успел покорить сердца многих любителей музыки. В чём кроется его феномен? В тяжёлых попытках, в вере в себя, в упорстве и поддержке близких. Теперь он работает над второй песней, которая будет посвящена его отцу.

 

Как у тебя возникла любовь к музыке?

Я не единственный ребёнок в семье, учившийся в музыкальной школе. Моя старшая сестра Терезе шесть лет играла на виолончели. Конечно же, интерес у меня появился, но я не воспринимал его настолько серьёзно, чтобы самому сразу же пойти в музыкальную школу. Любовь к музыке зарождалась по-другому – ещё с детства я всегда подпевал песням, звучащим по радио. И когда я подпевал одной песне группы Maroon 5, сестра сказала, что у меня очень хороший голос. Вечером, отправившись спать, я увидел знаменательный сон. Я на огромной сцене, и тысячи людей слушают моё выступление – овации, поющая публика… Проснувшись, я подумал – я должен сделать этот сон явью. Именно этой мечты я придерживаюсь, и это моя движущая сила.

В то время мне было семь лет, но учиться в музыкальную школу я пошёл только четыре года спустя. Я сказал родителям – я готов! Сестра, мама и папа в один голос заявили: «Если ты начнёшь учиться в музыкальной школе, ты обязан будешь её закончить!» На вступительных экзаменах надо было спеть пару песен и рассказать, какой музыкальный инструмент я хочу освоить. На первом, испытательном этапе, я особо не волновался и сказал, что хочу научиться играть на саксофоне, однако, когда настал настоящий экзамен, мною овладело такое сильное волнение, что я даже забыл слово «саксофон» и, спев песни, сказал, что хочу играть на тромбоне. Когда первого сентября я пришёл в школу, и для меня, и для моей семьи стало огромным сюрпризом, что мне дали другой инструмент, который вовсе не саксофон… Что это вообще такое?! Однако я так и остался играть на тромбоне. Сегодня я могу сказать – на своём школьном выпускном я был очень счастлив, что перепутал саксофон с тромбоном.

Šis mācību gads tev ir pārmaiņu pilns, iestājies Rīgas Doma kora skolā. Kā tas bija, kad Talsu zēns sāka iekarot Rīgu?

No vienas puses – jā, tas bija citādi, cita vide, citi cilvēki, bet, no otras, es to uztveru relaksēti. Mani koju biedri ik pa laikam jautā, kāpēc esmu tik mierīgs, pa galvu, pa kaklu neskrienu tusēties. Tas tāpēc, ka vecāki mani nekad nav turējuši stingrās važās, uzlikuši aizliegumus vai nepamatotus noteikumus. Man ļāva būt patstāvīgam no aptuveni 10 gadu vecuma. Viņi ļoti labi apzinājās, ka bērns var darīt blēņas. Tāpēc es šeit nejūtos kā no saites norāvies suns. Man patīk Rīga, taču ļoti vērtīgi ir braucieni uz Talsiem, kad varu pabūt klusumā.

 

MŪZIKAS INDUSTRIJA IR CĪŅA PAR VIETU ZEM SAULES ĻOTI BRUTĀLI – TE, LATVIJĀ, TU ESI ZVAIGZNE, BET, PIEMĒRAM, AMERIKĀ, TĀDU KĀ TU, IR TŪKSTOŠI! TEV TAS IR JĀAPZINĀS. BET, KAD TU TUR TIEC, TU ZINI, KA NEPADOSIES!

 

Kur ņēmi drosmi, lai sešpadsmit gados startētu Supernovā un sacenstos ar tādiem skatuves māksliniekiem kā Linda Leen, Triānas parks?

Savā dzīvē esmu piedalījies trijos konkursos. Pirmais bija Talsos Nots, kur uzvarēju. Pirmās vietas balva bija fināls citā konkursā. Arī otrajā konkursā uzvarēju es. Žūrijā sēdēja mūziķis Jānis Ķirsis, kas, kā izrādījās vēlāk, bija labi novērtējis manu dziedātprasmi. Pēc nedēļas piezvanīja mana skolotāja un pateica, ka viņai zvanījis Jānis Ķirsis, kas interesējies par mani un paprasījis manu telefona numuru. Lai es gaidu zvanu, ar piebildi: «Esi pieklājīgs, visam piekrīti un nerunā ar kurzemnieku akcentu!» Pēc nedēļas piezvanīja Jānis, pēc komplimentiem par manu dziedāšanu viņš piedāvāja sadarbību. Sarunājām satikties Rīgā jau nākamajā dienā, jo vairs negribēju gaidīt un domāt, kas nu būs. Tiekoties parādīju savas dziesmas, tostarp arī I’m In Love With You. Pateicu, ka iestājos Rīgas Doma kora skolā, kuru absolvējis arī viņš. Par ko Jānis nopriecājās, jo nebūs jābrauc no Talsiem. Septembrī mēs ierakstījām dziesmu viņa aranžijā, februārī bija gatavs videoklips.

Uz prezentāciju ieradās dažādi pašmāju mūziķi – Justs, Rutulis… Domāju: johaidī, viņi visi te ir manis dēļ! Ka tik neizgāzties! Vienmēr uztraucos piecpadsmit minūtes pirms uzstāšanās, toreiz trīs dienas bija lampu drudzis. Stāvēju, blisinājos apkārt, nezināju, ko darīt, bet mana menedžere Kristīne saka: «Jānis aizgāja pēc pārsteiguma!» Pēc kāda vēl pārsteiguma? Pieeju pie stikla durvīm, bet tur nāk Jānis un Raimonds Pauls! Tajā brīdī man sirds pa muti lēca ārā. Maestro apsēdās, un man uztraukums beidzās. Tikai vēlāk sapratu, ka biju tā pāruztraucies, ka pārdegu. Aizgāju, nodziedāju un biju laimīgs, ka varu atslābt. Trešais konkurss bija Supernova, kas bija mana producenta Jāņa Ķirša apzināti virzīts, jo tieši tā ir labākā sevis pieteikšana uz Latvijas mūzikas skatuves.

Tātad tavs mērķis nebija uzvara Supernovā?

Protams, nē. Tas bija milzīgs pārsteigums, ka es dabūju otro vietu! Zinu, ka varēju uzvarēt, taču ir daudzi iemesli, kāpēc to nevajadzēja darīt. Esmu sacerējis daudz dziesmu, bet ierakstīta ir tikai I’m In Love With You. Un, ja es startētu Eirovīzijā, visa Eiropa ieraudzītu, ka šis čalis vairāk neko nav izdarījis…

Var apskaust tavu pārliecību. Kur tu to ņem?
LK: Tas ir smags darbs, astoņu stundu mēģinājumi, kas beigās atmaksājas. Nedrīkst nedarīt neko!

Ko tev deva Supernovas pieredze?

Nekad nebiju piedalījies Ēnu dienā. Tad šo es varētu nosaukt par Ēnu mēnesi. Sapratu, kā darbojas TV tiešraides, ka visam jābūt savās vietās tieši tajā sekundē. Sāku saprast, kā strādā prese, kā top reklāmas. Tā teikt, četros mēnešos ieguvu priekšstatu par mūzikas virtuvi.

Tu proti zaudēt? Kāds ir tavs atkāpšanās plāns, ja nu neizdosies, kā kārots?

Noteikti pirmais, ko darītu, sāktu ar apzināšanos, ko varēju darīt labāk! Ko darīju izcili, ko neizdarīju vispār? Ir jāmāk sevi vērtēt, taču nedrīkst sevi aprakt. Mūzikas industrija ir cīņa par vietu zem saules ļoti brutāli – te, Latvijā, tu esi zvaigzne, bet, piemēram, Amerikā, tādu kā tu, ir tūkstoši! Tev tas ir jāapzinās. Bet, kad tu tur tiec, tu zini, ka nepadosies!

Kas ir tavi plusi un mīnusi?

Jocīgi to teikt, bet pluss noteikti ir tas, ka esmu puisis. Latvijā ir ļoti daudz dziedātāju sieviešu, bet vīrieši ir deficīts. Otrs – tas, ka man ir tikai sešpadsmit. Trešais ir mana izcilā angļu valodas izruna. Nedziedu tradicionālajā latvian english, ko dzird lielākajai daļai mūsu izpildītāju.Mīnuss – matemātika. Skaitļi, kas tas tāds ir?

Kā tu uztver kritiku, noteikti internetā esi ar to saskāries…

Cilvēki ir veidoti pēc viena principa, mums katram ir tumšie stūri un katrs spējam parādīt savu gaišo pusi. Tā kā internetā ir slepenības mūris, tur var izgāzt savas dusmas un citas negācijas. Tomēr es domāju, ka tas ir gļēvi, gribētu redzēt šos brašuļus, man piesēžoties blakus un pasakot to pašu, ko viņi tur raksta. Taču es ticu sev, tas ir mans spēks.
Interneta kritika mani neskar. Kāpēc? Negribu ieslīgt sīkumos, bet bērnībā es šo visu esmu jau piedzīvojis. Katrā klasē ir viens bērns, kurš tiek abižots. Un es biju tas vienīgais, kas netika žēlots. Kamēr man netika atklāta celiakija, biju ļoti apaļš, turklāt ar brillēm. Perfekts mērķis, lai apsmietu. Tas vilkās līdz sestajai klasei, kad man atklāja šo slimību. Mēneša laikā kļuvu par 21 kg vieglāks, un tas lēnām pārgāja. Šis laiks mani ir norūdījis, tāpēc kritiku uztveru viegli. Vienīgā vērtīgā kritika ir no tiem cilvēkiem, kuri man var palīdzēt un to arī dara.

 

KĻŪDAS VAR BŪT VISIEM, TAČU TAS NAV IEMESLS SEVI NONIEVĀT, JO VARBŪT TU BIJI SLIKTS, BET NOTEIKTI NEESI ZEMĒ METAMS.

 

Kas ir tava atbalsta grupa?

Vecāki un vecākā māsa. Tētis to pieņēma vislēnāk, bet, kad sākās lielais darbs, tad viņš saprata, ka šis ir mans lauciņš.

Kādi ir šīs vasaras plāni?

Vasara man sāk kļūt tikai par siltu gadalaiku, jo, kad citi atpūšas, es strādāšu. Piedalīšos vairākos festivālos, noteikti dziedāšu Talsu pilsētas svētkos. Kā arī rakstīšu dziesmas. Brīvlaiks man būs laba iespēja, lai strādātu.

Jau esi iemantojis fanus?

Jā, pāris jau ir. Pirms Supernovas rīkojām mazu koncertu Spicē. Domājām, ka atnāks daži cilvēki, vai pievienosies tie, kas apmeklē tirdzniecības centru. Bija milzīgs prieks, ka ieradās diezgan liels cilvēku pulciņš.
Instragram ir izveidota mana fanu lapa, kur, man par lielu pārsteigumu, tiek paziņota informācija, pirms es par to esmu informēts. Nekur nav tas pateikts, bet manas fanes jau to zina! Turklāt tas arī nav neviens no mūsu komandas. Kā viņas to dabū gatavu, man ir liels noslēpums!

Uz ielas ļoti bieži redzu tos skatienus – kur šo cilvēku esmu redzējis? Mēdz būt arī tā: paeju garām meiteņu bariņam, paiet dažas sekundes, un viņas sāk ķiķināt. Vispatīkamāk it tad, kad pienāk svešinieks saka: man patīk tava mūzika. Tas gan ir reti!

Kā radās tavs skatuves vārds?

Nekas īpašs, mans otrais vārds ir Ludvigs, kas ir par godu manam vecvectēvam. Mūzikā arī ir slavenais Ludvigs van Bēthovens. Turklāt nevienu Ludvigu vairs nepazīstu, tāpēc tas likās piemērots vārds skatuvei.

Kā tevi uztver tavi vienaudži?

Mani draugi arī ir mans atbalsts. Viņi visi bija Supernovā, fanoja, turēja īkšķus. Bez viņiem būtu grūti paveikt visu, kas ar mani noticis. Ar diviem no viņiem muzicējām garāžā. Man aizrādīja garāžas īpašnieks, mana labākā drauga tētis, ka tā nav nekāda garāža, bet Domu laboratorija. Tad nu tā, esmu to pateicis. Katram draugam ir mērķis, tāpēc mēs cits citu atbalstām. Krišjānis ir šķēpmetējs, kurš šobrīd savā vecuma grupā ir pasaules TOP 10, turklāt viņš arī raksta dzeju. Manā draugu lokā ir modele, meitene, kurā mācās 1. ģimnāzijā, meitene, kura piedalās zirgu sacīkstēs, florbola treneris, muzikanti, sportisti. Mēs katrs darām savu lietu, bet kopā esam milzīgs spēks, kad atbalstām cits citu. Es nevarētu vēlēties labākus draugus!

Nākotnes plāni, piemēram, desmitgadei?

Piepildīts Vemblija stadions, trīs naktis! Vismaz vienreiz dzīvē, lai Eds Šīrans man pasniedz kafiju. Un pavizināties ar The Weeknd auto. Viņš pie stūres, un mēs pļāpājam par dzīvi. Pēdējais ir mans elks. Kāpēc? Viņš šobrīd ir ļoti, ļoti, ļoti bagāts dziedātājs, kurš nesen pārspēja Maikla Džeksona panākumus. Novembrī izlaida jaunāko albumu, kurš pēc 24 stundām bija pirmajā vietā vairāk nekā 80 valstīs. The Weeknd ir cieņas vērts kaut vai tikai tāpēc, ka no bezpajumtnieka, kas 16 gadu vecumā aizbēdzis no mājām un dzīvojis kāpņutelpās, sasniedzis augstākās virsotnes.

Latviešu estrādē elki tev ir?

Ja tā godīgi, neesmu sajūsmā par latviešu mūziku, bet ir viens džeks, kas mani aizrauj. Viņš ir vienīgais izcilais latvietis, kas domā, ko saka, un viņa tekstiem ir milzīga nozīme. Tas ir Edavārdi. Reiz viņa Instagram ierakstīju komentāru un pieliku parakstā kronīti, kas ir kā mans paraksts. Un viņš mani atpazina, uzrakstot: «Čau, Ludvig!» Todien smaids no manām lūpām nepazuda, jo biju sajūsmā, ka Edavārdi zina, kas es tāds esmu. Noteikti gribētu ar viņu satikties un parunāties par mūziku, un ceru, ka šovasar to izdarīsim.

Foto: TOMS UĻJANOVS