Young Media House diskusija: Anniņa parāva Jānīti aiz gailīša

Arvien biežāk Latvijā var dzirdēt dažādus viedokļus par seksa mācības nepieciešamību skolās, jo ar bioloģijas stundu 9. klasē neesot pietiekami. Ņemot vērā Eiropas valstu atbalstošo politiku attiecībā uz LGBTQ+ pārstāvjiem, tiek diskutēts arī par to, kādēļ no mūsu valdības puses nekas tamlīdzīgs nenotiek un vai tāda veida pasākumi vispār ir nepieciešami. Minētie jautājumi izraisīja lielu rezonansi visā sabiedrībā, tāpēc pienāca laiks par to parunāt arī mums. Spraigā  jauniešu mediju centra start-up “Young Media House” rīkotajā diskusijā iesaistījās “Mozaīkas” aktīvists un 2018. gada Baltijas praida organizators Kaspars Zālītis, projekta ZIEDAM.LV vadītāja Ilze Ozola un divi Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolēni – Roberts Ozols un Hauke Namejs Pabriks.

Vai izglītības programmā būt jāiekļauj seksa mācība un LGBTQ+ tēmas?

“Neuzskatu, ka bērniem būtu jāmāca kaut kas, kas nav vēl zinātniski pamatots,” saka Roberts, jo Hauke minēja, ka zinātniski nav pierādīts, ka eksistē kāds gēns, kas atbilst par to, vai cilvēks ir hetero vai homoseksuāls. Viņš ir pārliecināts, ka neviens nav pilnīgi homo vai heteroseksuāls un ka tava seksuālā orientācija var mainīties visas dzīves garumā.

Roberts uzskata, ka skolās vajadzētu informēt par STS un kontracepciju, bet dažādām seksuālo izpausmju tēmām skolas izglītības programmā nav vietas, tomēr Hauke piemin, ka par LGBTQ+ skolā ir jāinformē, tomēr mazos apmēros, jo pusaudzim, kurš jau tā iet cauri pubertātei, pārāk liela iedziļināšanās LGBTQ+ tēmā, ņemot vērā, ka seksualitāšu dažādība aizvien pieaug, varētu izraisīt lielu apjukumu un traucēt viņa attīstībai. Skolās būtu jāpiemin, ka tādas lietas eksistē, bet, ja bērnam rodas jautājumi, tad viņš pats zinās, pie kuras nevalstiskās organizācijas vērsties.

“Nenoliedzami ir, ka bioloģijas stundās tiek runāts par reproduktīvo sistēmu, bet seksualitāte un seksuālā uzvedība ir pavisam dažādas lietas un par tādām tēmām ir jārunā kā no fizioloģiskā, tā arī no emocionālā aspekta,” apgalvo Ilze Ozola. Ņemot vērā, ka skolā tādi jautājumi bieži tiek apieti ar līkumu, tieši “Papardes zieds” un citas nevalstiskās organizācijas ir tās, kuras rod atbildes uz jauniešu neatbildētajiem, bet tik ļoti svarīgajiem jautājumiem. Spriežot pēc aptaujas datiem, kas tiek veikta pēc katras “Papardes zieda” rīkotās nodarbības, skolēniem tās patīk, jo beidzot kāds ar viņiem runā par šīm tēmām un beidzot kāds nekautrējoties atbild uz visiem viņu jautājumiem.

Līdzās “Papardes ziedam” atbildes uz jautājumiem, kas iekļauj seksu, seksualitāti, jauniešu mentālās veselības jautājumus, ir izveidots projekts ZIEDAM.LV. Mājaslapā var atrast arī interesantas intervijas ar cilvēkiem, kuriem ir spēcīgs un pamatots viedoklis par kādu no seksualitātes vai veselības tēmām.

Sabiedrības stigma = bailes?

Atbildot uz jautājumu, kāpēc sabiedrībā pastāv stigma attiecībā pret praidiem un LGBTQ+ cilvēkiem, Kaspars apgalvo, ka lielākais un būtiskākais iemesls ir tas, ka cilvēku neziņa. Viņi kaut kur ir padzirdējuši kādu kripatiņu informācijas, kuru savā prātā izpušķo un piefantazē tam krikumiņam kaut ko klāt. Varbūt kāds viņiem ir pateicis, ka LGBTQ+ ir kaut kas ārkārtīgi slikts, kā arī ir cilvēki, kuri piedzīvojuši Padomju laikus, kad homoseksualitāte skaitījās kā noziegums un cilvēkus sūtīja uz psihiatriskajām slimnīcām, tāpēc sabiedrība neizprot, kāpēc cilvēks, kuram ir atšķirīga seksualitāte, var būt normāls. Cilvēki sāk baidīties no tā, ko nesaprot. Viņi to atraida un negrib neko par to ne redzēt, ne dzirdēt, bet, ja ļoti, ļoti baidās, cilvēki mēdz palikt arī agresīvi. Tomēr, ja pārvar to nezināšanu un iepazīst citus visplašākajā dažādības lokā, viņi kļūst atvērtāki un uz LGBTQ+ pārstāvjiem neskatās kā uz kādiem bubuļiem. Tāpēc jā, var teikt, ka galvenais iemesls naidam ir neziņa, bet mēs taču visi esam tādi paši cilvēki, kas dzīvo tikpat garlaicīgas dzīves, kā visi pārējie.

Jauniešiem, kuri cieš no sabiedrības stigmas, Kaspars vēlas atgādināt, ka, tev pieaugot, viss kļūs labāk. Galvenais ir turēties stingri, bet, ja ir ļoti, ļoti grūti vai, kad tu izlem iznākt ārā no skapja un ģimene tevi atraida, tad droši vari doties uz “Mozaīku”, kur darbinieki sazināsies ar profesionāļiem jau valsts līmenī un, ja nepieciešams, meklēs arī jaunas mājas. Diemžēl arī tādi gadījumi Latvijā ir bijuši.